Katra nedēļa ģimenes krīzes centrā “Dzeguzītē” ir notikumiem bagāta. Aizvadītā sākās ar braucienu uz rehabilitācijas centru un psihoneiroloģisko slimnīcu. Tajā apciemojām mūsu audzēkņus, kuriem tiek sniegta palīdzība. Darām to regulāri, iepriekš saskaņojot vizītes ar iestāžu darbiniekiem. Bērni mūs ļoti gaida, un tādā veidā varam spriest par audzēkņu emocionālo noskaņojumu un personīgi parunāt ar speciālistiem par bērnu veselību. Pēc šādiem braucieniem rodas jauni secinājumi — ja šī ir vienīgā iestāde Latvijā pusaudžu ārstēšanai no atkarībām, kur ir brīvas vietas bērniem līdz astoņpadsmit gadu vecumam, tad iznāk, ka šobrīd ilgstošu rehabilitāciju saņem tikai četrpadsmit jaunieši un Latvijā šī poblēma nav aktuāla? Absurds!
Runājot par ģimenes krīzes centru “Dzeguzīte”, esmu ļoti priecīga par savu darbīgo kolektīvu. Paldies par gādību, rūpējoties pret klientiem! Šobrīd pansijā mūsu aprūpē mīt 28 klienti. Maksimālais vietu skaits ir 30. Pansijas iemītnieki ir ļoti draudzīgi, un mēs cenšamies, lai viņi te justos vajadzīgi, saprasti un aprūpēti.
Mazliet skumji, ka mūsu sabiedrībā ir daļa cilvēku, kas prot tikai kritizēt, turklāt visu — gan labo, gan slikto. Kritizē labos darbus, cilvēkus, kuri mācās un cenšas sabiedrību padarīt labāku, kritizē arī tos, kuriem dzīvē nav veicies — atkarībās slīgstošos alkoholiķus un narkomānus… Skumji. Pajautājiet katrs sev, ko esat darījis, lai šo sabiedrības sāpīgo problēmu mazinātu? Atbilde parasti ir — neko, jo mani tas neskar! Domāju, ka tas neskar līdz brīdim, kamēr tas pats narkomāns dzīvos jūsu jaukās meitas vai dēla kaimiņos, un, tad jau var rasties situācija, kas liek iesaistīties un padomāt — kā es varu līdzēt? Nesaku, ka jālāpa visas pasaules caurumi, tomēr ir jābūt atbildīgiem nedaudz plašākā izpratnē, kā varbūt ierasts. Uzskatu, ka jāsāk ar sevis sakārtošanu — jāsakārto mūsu pašu domas un darbi. Jāmācās nekritizēt citu, jo mēs jau nezinām, kāda tam citam ir bijusi dzīves pieredze un kas notiek dvēselē.
Tiesībsargs Juris Jansons veicis pētījumus daļā Latvijas bērnunamu un presē paudis savas pārdomas, kas ir diezgan skarbas. Tiesībsargs secinājis, ka izveidotā sistēma bērnunamos ir traģiska, ieguldot naudu, bērnu nākotni padarot bezcerīgu. Par šiem izteikumiem manas domas dalās. Protams, nevaru atbildēt par to, kas notiek Latvijas bērnunamos. Mēs esam ģimenes krīzes centrs, un mūsu specifika ir atšķirīga — tas ir darbs ar dažādu vecumu cilvēkiem — no mazuļa līdz sirmgalvim. Tāpat Jansona kungs atzinis, ka bērnunami jāslēdz. Tas nav ne viegli, ne vienkārši — paņemt no bērnunama bērnu ar viņa dzīvesstāstu un mācēt ar bērnu tikt galā. Cik daudz ir ģimeņu, kuras var uzņemties šādas rūpes? Domāju, ka Latvijas sabiedrība tam vēl nav gatava. Es nerunāju par finansēm, drīzāk par cilvēcisko attieksmi. Varbūt valstij būtu jāpadomā par dažādu sociālo garantiju nodrošināšanu, bezdarba samazināšanu un sociālās jomas paplašināšanu, lai grūtībās nonākušās ģimenes var saņemt sociālo darbinieku un psihologu palīdzību, ja nepieciešams, arī rehabilitāciju. Vārdu sakot, stiprināt un atbalstīt, lai ģimenes nenonāktu līdz situācijai, ka bērnu ievieto bērnunamā.
Komentējot vēl vienu tiesībsarga secinājumu, ka “bērnu dzīves ārpusģimenes aprūpes iestādēs tiek salauztas”, vēlos teikt — vai bērna dzīve jau nav salauzta tajā brīdī, kad viņš augām dienām redz savu māti vai tēvu alkohola reibumā? Kad bērns ilgstoši nav saņēmis kvalitatīvu ēdienu un jau stājies uz noziedzīgā ceļa? Bērnunams ir patvērums, kur mēs uzņemam dzīves pabērnus. Īslaicīgi vai ilgstoši — tas nav no mums atkarīgs. No otras puses, tā arī ir iespēja vecākiem padomāt — ko esmu darījis nepareizi, ja jau esmu nonācis šādā situācijā, ka manu bērnu nav pie manis mājās. Mēs cīnāmies ar sekām, mēs cenšamies palīdzēt gan bērniem, gan arī neliedzam padomus vecākiem. Pagājušā gada novembrī pieci bērni, kuri kādu laiku uzturējās “Dzeguzītē”, ir atgriezušies ģimenē. Tas ir viens no rādītājiem par mūsu darbu ar bērniem un viņu bioloģiskajām ģimenēm. Mēs esam laimīgi par katru pozitīvo gadījumu, kad bērns ir atgriezies savās mājās.
Pagājušās nedēļas pozitīvā ziņa bija Bērnu tiesību inspekcijas atbilde, kas dod atkal jaunu enerģiju un ticību mūsu darbam. Ir daži ieteikumi par atkarību mazināšanu, taču kopumā esmu apmierināta. Saņemtais vērtējums — “mēs redzam, ka te notiek reāls darbs, ne tikai skaista runāšana” — ir labākā dāvana par pusgadā paveikto! Mēs aktīvi esam iesaistījušies darbībās, kas mazina jauniešu atkarības. Sportojam, runājam par attiecību un attieksmes nozīmi mūsu dzīvē, cenšamies uzlabot sekmes un meklēt sadarbības un attīstības iespējas. Runājam par atkarību sekām, par ārstēšanās
iespējām, par seku novēršanu.
Visiem vēlu sauli sirdī, prieku ikdienā un vienmēr tiekties uz gaismas pusi. Lai visiem visi darbiņi veicas! Un, ja grūti iesākt, atcerieties — viss sākas no mazumiņa!
