Šogad pirmklasniekiem skolas gaitas būs jāsāk ar izvēli: Izglītības un zinātnes ministrija paredzējusi, ka pamatskolā turpmāk būs jāapgūst kristīgā mācība vai ētika.
Šogad pirmklasniekiem skolas gaitas būs jāsāk ar izvēli: Izglītības un zinātnes ministrija paredzējusi, ka pamatskolā turpmāk būs jāapgūst kristīgā mācība vai ētika. Pareizāk sakot, jāizvēlas viņu vecākiem.
Manuprāt, skoloties vispirms vajadzētu tieši viņiem. Lai kaut ko izvēlētos, ir arī jāzina. Daudziem vecākiem kristīgā mācība ir reliģiozs bubulis, bet ētikas — sveša un neziņas miglā tīta mācība.
Nesaprotami, kāpēc vajadzīgs izvēles variants. Nekas nenotiktu, ja kristīgā mācība vienu vai divus gadus būtu obligāto stundu sarakstā. Bērns jau tāpēc nekļūs reliģiozs (tieši no tā baidās daļa vecāku), jo kļūt par kristieti ir garš un ilgstošs process, nevis pāris stundu rezultāts. Galvenais, ka bērns iegūtu zināšanas. Tās būtu vajadzīgas kaut vai tāpēc, lai saprastu, kādēļ gadu tūkstošiem cilvēki ir lasījuši un vēl arvien daudzi lasa Bībeli. Uzzinot pašas būtiskākās lietas — par Dievu, Jēzu Kristu, Noasu, izskaidrojot baušļus, iemācoties Tēvreizi, cilvēks tikai kļūtu dzīvesgudrāks, zinošāks. Pēc pamatzināšanu apgūšanas bērns pats varētu izvēlēties, kuru no priekšmetiem apgūt tālāk — ētiku vai kristīgo mācību.
Mācības apguvē ļoti svarīgi, kāds būs skolotājs. Izbrīna fakts, ka pedagogam obligāti jābūt piederīgam kādai tradicionālajai konfesijai. Vai tas dažreiz neizvērsīsies par tādu mazu “reklāmas kampaņu”? Luterāņi un katoļi cilvēki vien ir. Vai nu vienam vai otram kādreiz gribēsies pastāstīt, ka viņa ticība ir vispareizākā un patiesākā. Likumā pieprasa arī otru galējību — kristīgās mācības skolotājam jābūt arī pedagoģiskajai izglītībai. Vairākās Aizkraukles rajona skolās ticības mācības nodarbības notiek pēc brīvprātības principiem, tās vada mācītāji vai prāvesti. Bērni ir sajūsmā, droši vien labprāt mācītos arī turpmāk, bet cik mācītājiem ir pedagoģiskā izglītība?
