Vētru ūdens glāzē sacēlusi nesen apgādā “RAKA” izdotā latviešu valodas mācību grāmata 10. klasei. Tās sadaļā par vulgārismiem iekļauti no krievu valodas aizgūtie lamuvārdi.
Protams, publicētajam vārdam ir liels spēks, un šāda mācību materiāla pretinieki argumentē savu nostāju, ka tas skolēnos radīs vēlmi pastiprināti lietot šos vārdus ikdienā. Atcerēsimies neseno Rīgas domes sēdi, kurā Šlesera un Ušakova kungi lietoja tādus pašus vārdus publiski. Vai viņiem skolā to mācīja? Nē. Līdzīgi savulaik publikācija bērnu žurnālā “Zīlīte” izraisīja sašutumu par uzdrīkstēšanos saukt lietas īstajos vārdos. Arī šoreiz daudzi ir neizpratnē, kā visiem zināmas lietas var atļauties pateikt skaļi. Ar ļaunumu jācīnās, ne jau to noliedzot. Tas ir pierādīts neskaitāmas reizes — aizliedzot alkohola lietošanu, efekts ir pretējs, atstumjot narkomānus no pārējās sabiedrības, mēs tikai veicinām viņu skaita pieaugumu. Līdzīgi ar lamuvārdiem. Jo vairāk bērniem tos liegs lietot, jo spēcīgāka būs vēlme darīt pretējo.
Ja šāda sadaļa grāmatā būtu pretrunā ar noteikumiem, tad ko lasīja atbildīgās personas no Valsts izglītības satura centra, pirms tā tika izdota? Kristīne Ilgaža, VISC sabiedrisko attiecību speciāliste, uzskata, ka mācībām lietderīgāk būtu izmantot citus avotus vai piemērus, kas būtu mazāk “skarbi”.
Vai, cenšoties pasargāt bērnu dzirdīgās ausis un redzīgās acis, mēs viņiem iemācīsim kulturāli dzīvot mūsdienu sabiedrībā? Šie vārdi skan visur, sākot no ģimenes un beidzot ar televīziju. Tad kāpēc izlikties, ka nekā tāda nav?
Šobrīd grāmatu izdevējiem jaunu mācību grāmatu izdošana ar valsts iestādēm nav jāsaskaņo, un vienīgais, kas izdevuma autoriem jāievēro, ir grāmatas atbilstība mācību priekšmeta standartam. Tātad katrs, kurš ir drosmīgs uzrakstīt mācību grāmatu, pēc šiem paraugiem var to darīt.
Tas, vai šādu grāmatu izmantot mācību procesā, ir skolotāju un skolas vadības ziņā. Neviens nespiež iegādāties tieši šo grāmatu, bet skaidrs, ka arī slikta reklāma ir reklāma, un to, iespējams, apzinājās šīs grāmatas autores.
