Jauki jau skan: īsa pamācība mīlēšanā, bet vai mīlestībā var būt kāda pamācība?
Jauki jau skan: īsa pamācība mīlēšanā, bet vai mīlestībā var būt kāda pamācība? Mācību stundas pēc noteiktas programmas notiek skolā — tur viss ir salikts kā pa plauktiņiem. Dzīvē viss ir savādāk. Gribu nedaudz pastāstīt par sevi, par savu mācību stundu, ko sauc par mīlēšanu.
Ar savu pirmo vīru apprecējāmies ātri. Nepaspēju pat lāga viņu iepazīt. Tā bija ļoti liela kļūda. Mīlestība sabruka kā kāršu namiņš, atstādama divus brašus bērneļus bez tēva un mani vienu.
Nu ko! Tā es, kā tautā saka, ar divām “piekabēm” un gadu skaitu jau krietni pāri divdesmit paliku viena mazā ciematiņā. Nu bet ciematiņā kā jau ciematiņā — visi par tevi visu zina labāk nekā tu pati par sevi.
Un tad sākās tas, par ko es saku: īstai mīlestībai nekādi šķēršļi nav par grūtu.
Uzradās Viņš. Nu īstenībā nekur jau viņš neuzradās. Tepat līdzās vien dzīvoja. Bet kā lai es viņu agrāk būtu ievērojusi, ja viņam vēl nebija pat astoņpadsmit? Viņa astoņpadsmit gadus nosvinējām kopā.
Bija gan pārdzīvojumi, gan romantika, gan sirdsapziņas pārmetumi. Kā tā? Es, divu bērnu māte, viņš — jauns puisis. Vai tiešām viņam esmu vajadzīga? Un nepagāja ne gads — mēs pašķīrāmies. Savu gādīgo roku te pielika gan viņa radi, gan draugi. Nu lai! Paraudāju, bet ar asarām nekas nav līdzēts. Toties tantiņām atkal ko runāt — nu, redz, tā ir, ka sadomājas par daudz. Lai runā!
Nepagāja ne mēnesis — mans puisis tomēr klāt: tā un tā — vainīgs. Tā taču mūsu dzīve. Protams, mīļais, tev viss piedots. Un tad nāca vēl viens pārbaudījums — armija. Arī to mēs pārdzīvojām kopīgi. Ir taču patīkami zināt, ka tevi kāds gaida un ir kāds, ko gaidīt.
Kamēr puisis bija armijā, atkal ciematā runāja, ka, lūk, kāda mūsu ciema meiča gaida viņu mājās. Lieki piebilst, ka ar to nebiju domāta es, bet kāda cita — jauna, neprecēta un bez bērniem. Lai runā!
Puisis atgriezās un tūlīt pārcēlās pie mums dzīvot. Ai, ai, kas nu notika! Tantiņas vaimanāja: kā nav kauna, tāda vecene ar bērniem atņem puisi jaunai meičai! Tantēm mutes aizvērās, kad es viņām par šo lietu ieteicu padomāt. Kāpēc puisis izvēlējās mani? Lai jaunā, neprecētā bez bērniem padomā — kāpēc izvēlējās mani, ne viņu?
Tagad kopā esam vairāk nekā desmit gadu — kā vīrs un sieva. Un, pats galvenais, mani lielie bērni tika pie mīļa, jauka tēva. Kāpēc lielie? Tāpēc, ka lielajiem piepulcējušies vēl trīs mīļi mazulīši.
Lūk, mūsu lielo mīlestību nesatricināja nekas. Visi šķēršļi tikai vēl vairāk to nostiprināja. Tā ka reizēm jāpasaka arī paldies ļaunajām mēlēm, kas cenšas sagraut visu labo visapkārt.
Žēl teikt, bet tā jaunā, neprecētā un bez bērniem vēl joprojām ir tāda pati jauna (salīdzinot ar mani), neprecēta un bez bērniem.
Protams, nevar uz papīra uzlikt visus pārdzīvojumus, kādi bija. Bet vienu varu teikt no visas sirds — bija vērts, jo tagad liekas, ka man dzīve dāvājusi tik lielu mīlestību, kādu sastapt izdodas retajam.
Novēlu visiem atrast savu otru pusīti un nodzīvot mūžu tā, lai, kopā soļojot, neviens šķērslis nebūtu par grūtu.
Izredzētā
