Mazzalvietis Benjamiņš Lesinskis par sevi stāsta maz, liekot vien nojaust par izsāpēto, piedzīvoto, bet vīra acis iemirdzas, ja runa ir par mūziku.
Mazzalvietis Benjamiņš Lesinskis par sevi stāsta maz, liekot vien nojaust par izsāpēto, piedzīvoto, bet vīra acis iemirdzas, ja runa ir par mūziku. Muzikants ar četru gadu desmitu pieredzi, tajos bijis gana brīžu, par ko pasmaidīt — visādi gājis kāzās, ballēs, kur kopā muzicējusi arī visa ģimene. Kā devīze Benjamiņam Lesinskim ir aktiera Edgara Liepiņa, savulaik kopā koncertējot, teiktie vārdi: “Ja tu kaut ko izdarīsi ne tā, tevi izķēzīs pa avīzēm!”.
Palīdz gudri skolotāji
— Jūsu ģimeni vieno mūzika?
— Tā tas ir. Agrāk visa ģimene muzicējām ansamblī “Saulstaru zēni”, kurā spēlēja abi dēli un mēs ar sievu. Viena dēla vairs nav… Zigmāram tagad ir savs ansamblis “Prozit”, tomēr dažreiz, kad dēlam ir brīvāks laiks, spēlējam arī kopā.
— Jūsu vecāki bija muzikāli?
— Muzicēju kopš 1963. gada, bet tas nav vecāku ietekmē, viņi nebija muzikanti. Jau bērnībā iedraudzējos ar mūziķiem, viņi mācīja notis un drīz iespieda rokās mūzikas instrumentu. Pamazām sāku spēlēt vienu mūzikas instrumentu, otru. Sāku ar trompeti, tad apguvu akordeona spēli, tagad man ir arī sintezators.
— Vai atceraties pirmo pasākumu, kurā spēlējāt?
— Tas bija kopā ar Upesjuru ģimeni. Ar šo ģimeni iedraudzējos, viņu ansamblī spēlēju akordeonu, vēlāk arī sieva iesaistījās. Upesjuri savulaik spēlēja arī pūšamos instrumentus un muzicēja bērēs. Šī ģimene mums iemācīja daudz gudrību, kuras grāmatās neizlasīsi. Toreiz Upesjuru ansamblī bungas sita sieviete, un tas vien jau bija efektīgi.
Bēg uz Vāciju
— Mazzalve ir jūsu dzimtā puse?
— Nē, bet te esmu jau kopš mazotnes, no astoņu, deviņu gadu vecuma. Mazzalvē dzīvoju kopš 1957. gada, tāpēc var teikt, ka esmu vietējais.
— Mūzikai pievērsāties tikai pēc pamatskolas beigšanas?
— Jau no 2. klases staigāju pa ballēm un neņēmu vērā skolotāju aizrādījumus. Vecāki atļāva, un man ballēs ļoti patika. Dažreiz uz pasākumiem gāju kopā ar vecākiem, tad jau biju pavisam drosmīgs. Visbiežāk biju pie muzikantiem uz skatuves. Kad redzēju, ka skolotāji aiziet mājās, līdu ārā, un tad sākās dzīve! Meiteņu ballē pietika, gan divreiz garākas, bet ka tik ir, ar ko dejot.
— Skolā bijāt diezgan nepaklausīgs?
— No skolas laikiem atceros ne vienu vien nedarbu. 6. klasē kopā ar draugu bēgām uz Vāciju. Aizgāju pie kurpnieka labot apavus, un viņš stāsta: “Pašlaik siena starp Vācijām vēl nav uzbūvēta, var tikt valstī, vēlāk vairs nevarēs.” Viņš laikam bija “Amerikas balsi” radio saklausījies, bet man to tikai vajadzēja! Ko tad te vairs darīt? Jābēg dzīvot uz Vāciju, tur taču labāk.
Ar laivu pārcēlāmies pāri upei un jau bijām Lietuvā. Tālāk braucām ar autobusu, līdz iztērējām visu naudu. Gājām kājām, bet draugam kājas noberztas tulznās, arī ēst gribas. Devāmies uz veikalu nočiept konservus — viens aprunājas ar pārdevēju, otrs ar līku roku ieslidina kabatā konservu kārbu. Mūs pieķēra un atveda mājās, tā arī viss ceļojums uz Vāciju beidzās.
Kristietis kopš mazotnes
— Jums ir rets vārds. Kāpēc vecāki tādu izvēlējās?
— Mani vecāki ir poļi, un dzimtā tā pieņemts — mazākais ģimenē, tātad Benjamiņš. Esmu pastarītis septiņu bērnu ģimenē. Mans vārds ir diezgan slavens, Rīgā taču ir pat Benjamiņa nams.
Jau kopš bērnības tiku audzināts kristīgā garā. Kad skolā uzzināja, ka esmu bijis baznīcā, skolotāja klasē teica: “Celies augšā, kristieti! Pastāsti mums par Bērtuļa nakti.” Pārliecības dēļ vienīgais klasē neiestājos nevienā organizācijā, neesmu bijis ne oktobrēns, ne pionieris.
— Arī dienestā nelika stāties komjaunatnē?
— Es pavisam netīšām izvairījos no krievu armijas. Gribēju izjokot iesaukšanas komisiju un pateicu, ka naktī murgos staigāju. Mani ievietoja slimnīcā, un es savu lomu spēlēju tālāk, staigādams un tirdīdams medicīnas māsiņas. Citi iestāstīja — kad pieslēgs pie vadiem, iedomājies, ka krīti lejā no kraujas. Iedarbojās, un man nevajadzēja iet dienēt, kaut biju jau sagatavojies armijai, pat cūka atvadu ballei bija nobarota. Kad jautāju, kāpēc mani neņems dienestā, majors paskaidroja — ja nu naktī sāksi šaut?
Pieķer pīrāgu zagšanā
— Kā iepazināties ar Laimdotu?
— Viņa ir no Vecpiebalgas puses, bet bieži viesojās Mazzalvē, jo viņas brālis bija ieprecējies šaipusē. Mazzalvē arī satikāmies.
— Muzicējot droši vien esat daudz kur viesojušies?
— Esam muzicējuši no Rīgas līdz Zasai, arī Lietuvā daudz spēlēts. Dziedam tikai latviski, bet pārupieši saprot. Katrā vietā cilvēki ir savādāki, ļoti atsaucīgi ļaudis dzīvo Mazzalvē, mums apkārt ir daudz brīnišķīgu cilvēku.
— Kādus notikumus no mūziķa gaitām vislabāk atceraties?
Laimdota: — Es vislabāk atceros kādas kāzas, kurās zagu pīrāgus. Šķiet, tas bija Secē. Jaunais pāris ilgi kavējās, un mēs no paša rīta nebijām ēduši. Skatos, uz krāsns pīrāgu bļoda, pakāpjos, un, kā sniedzu roku, saimniece klāt. Visas bļodas aiznesa projām, it kā mēs būtu nākuši izēsties.
Spēlēts 500 kāzās
— Jums bieži jāspēlē kāzās?
— Viss mūžs pagājis pa kāzām vien, esmu spēlējis apmēram piecsimt kāzās. Daudzi mani solisti un muzikanti izprecināti. Septiņdesmitajos gados, Brežņeva valdīšanas laikā, visi varēja zagt un darīt, ko grib. Daudzi dzīvoja zaļi, audzēja lopus un baroja ar kolhoza sienu. Visām tantēm bija savs “žigulītis”, kolhoznieki bija bagāti un varēja rīkot milzīgas kāzas. Spēj tik muzicēt! Lielākajās kāzās, kurās spēlējām tepat Mazzalvē, bija ap divsimt cilvēku. Lai arī spēlēts ļoti daudziem, no visām kāzām kaut ko atceros. Muzikantam jābūt kā aktierim, lai katrs dzied un arī raud līdzi.
Gadās, ka viesis pienāk un saka — jūs gan šodien slikti spēlējāt. Es vienreiz saku — tu laikam neskaties televīziju un nelasi avīzes, mēs taču esam populāri. Viņš bija šokā, jo neesot atpazinis slavenus mūziķus. Cilvēki uzskata — ja tevi rāda televīzijā un raksta avīzēs, tikai tad tu esi kaut kas.
— Vai ar muzikanta darbu var nopelnīt?
— Aparatūra ir dārga, un nekādas peļņas nav, bet arī pamest iesākto negribas. Šajā biznesā pats sev sev esi kungs un saimnieks, tikai jādara, kaut viegli nav. Trakākais, kad pasākumos jāspēlē vairākus vakarus pēc kārtas, piemēram, gadumija mums parasti sākas ap Ziemassvētkiem un beidzas ap 6. janvāri. Rekords ir deviņi pasākumi pēc kārtas. Salīdzinot ar agrākajiem laikiem, tagad pavisam maz kas notiek, tomēr muzikantus vajag arī skolu izlaidumos un žetonu vakaros, tāpat darba netrūkst Jāņos, kad jāspēlē zaļumballēs.
Mums ir arī piemājas saimniecība, kurā šo to izaudzējam, tomēr ir grūti kaut ko nopelnīt.
Māksliniekam govi nevajag
— Jums dzīvē ir vēl kāda aizraušanās?
— Es varu darīt visu, ja vien to pašam vajag. Cilvēks var iemācīties jebkuru amatu, nedrīkst vaimanāt, ka nav darba, tikai jāgrib darīt. Esmu celtnieks, bet protu arī biškopja amatu, tā gan ir manas sievas profesija.
Tajos laikos, kad visiem bija ko darīt, abi strādājām divās darbavietās, es — energouzraudzībā un apdrošināšanas sabiedrībā. Laukos dzīvojot, govs gan mums nav. Mums nekad nav bijis lopu. Jau tā darba pietiek.
L.: — Saki jau, ka mākslinieka dvēsele nevar sēdēt pie govs astes.
— Salīdzinot kurš laiks jums patika labāk?
L.: — Katram laikam savs labums. Mums kā mūziķiem šobrīd sliktāk tāpēc, ka mazāk iespēju muzicēt. Cilvēkiem vairāk fiziski jāstrādā, bet nevar nopelnīt latu, lai atnāktu uz balli. Patlaban pasākumos ir divdesmit, trīsdesmit cilvēku, bet agrāk bez simta tā nemaz nebija balle. Cilvēki ir apjukuši, un viens otrs vēl gaida — varbūt kaut ko no debesīm bērs, varbūt Eiropa kaut ko iedos.
Prieks par neko
— Kāds ir labākais kompliments, ko par savu darbu esat izpelnījušies?
— Daudzi pienāk un pasaka labus vārdus, tas ir patīkami. Vecie mūziķi, kuri mūs ievadīja mūzikā, savulaik teica: “Muzikanti ir lustīgie ubagi.” Tas, manuprāt, ir trāpīgākais teiciens. Nekā viņiem nav, bet mūžam priecīgi.
Četros koncertos esmu muzicējis kopā ar aktieri Edgaru Liepiņu. Viņš viesojās šaipusē, un kultūras nama vadītāja sarunāja, ka mēs viņam piespēlēsim. Mākslinieks atbrauca ar ķiršsarkanu “Volgu”, tolaik tāda bija vēl arī Raimondam Paulam.
— Vai, jūsuprāt, lai kļūtu par mūziķi, vajadzīgs īpašs talants?
— Katram var iemācīt spēlēt kādu mūzikas instrumentu, nevajag pat muzikālo dzirdi. Orķestri var izveidot, ja vien grib spēlēt. Grūtāk ir ar dziedāšanu. Esmu apmācījis ap 150 solistu, tāpēc varu spriest. Sevišķi sarežģīti, ja kāds ļoti grib dziedāt, bet balss galīgi greiza.
Sapni uzceļ paši
— Jums ir ļoti skaista māja upes krastā. Vai pašu celta?
— Šajā vietā senatnē barons gribējis celt muižu, bet upe pavasaros mēdza pārplūst, tāpēc viņš izvēlējās attālāku vietu. Mēs to uzzinājām, kad māja jau bija gatava, tagad šo vietu plūdi vairs neskar.
Esmu beidzis celtniecības skolu, jau bērnībā man patika būvēt namiņus, un kopā ar sievu īstenojām sapni par savu māju. To cēlām vēl padomju laikos, bet bez vecāku materiālās palīdzības būtu grūti. Toreiz gudrāk būtu bijis māju nopirkt, vismaz muguru nesabeigtu, taču ļoti gribējās pašiem būvēt. Māju uzcēlām ātri, jau pēc gada vienā istabiņā sākām dzīvot. Tolaik projektu varēja dabūt par konjaciņu, arī zemesgrāmatā par medus burku ierakstīja.
Šajos laikos, ja vien neesi miljonārs, lētāk māju celt pašam. Taču, lai to izdarītu, ļoti daudz jāzina — cik kas maksā, kur ko liks un kā darīs.
Zelta zobi zirgam
Tikai šogad mājai uzklājām jumtu, iepriekš tā vietā bija siltumnīca. Agrāk bija noteikts, cik metru zemes ap māju drīkstēja apstrādāt, siltumnīcai vietas nepietika. Daudzas vasaras mums uz jumta ienācās skaisti tomāti, agrāk audzējām tulpes, kuras padomju laikos deva lielu peļņu. Ja tajos laikos būtu paspējis ilgāk ar puķu biznesu nodarboties, ne tik pašam, arī zirgam būtu zelta zobi. Tagad puķes vairs neaudzējam, tās jāatdod par santīmiem.
— Kurš jūsu ģimenē ir zinošākais dārzniecības lietās?
— Ar to nodarbojāmies abi, braucām uz lekcijām, apciemojām daudzus dārzkopjus. Pudele, torte rokā — labdien, un no katra uzzini kādu gudrību. Viņi jau tik atklāti gudrības nebārsta, bet vārdu pa vārdam kaut ko pasaka. Īstajā mirklī ieraugi to, ko dārznieki otram negrib atklāt. Nav tā, ka iebāz sīpolu zemē un gaidi, kad uzziedēs, tā nekāds bizness neiznāks.
L.: — Puķu sīpolu kā mazu bērnu jāaudzina un jāmīl no sākuma līdz beigām. Bez nekā puķe neaug.
— Ko uzskatāt par lielāko sasniegumu savā dzīvē?
— To, ka neesam slinkojuši. Galvenais ir nekad nenolaist rokas, ja darbs šodien neiznāk, rīt padosies. Jāspēj koncentrēties un būt priecīgam, kaut akmeņi pār galvu krīt. Kā amerikāņi — mute līdz ausīm un vienmēr smaida. Tagad tas vajadzīgs arī pie mums.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Benjamiņš Lesinskis.
DZĪVESVIETA: Mazzalves pagasta “Saulstari”.
NODARBOŠANĀS: muzikants, vada savu estrādes ansambli.
ĢIMENE: sieva Laimdota — muzicē kopā ar vīru, dēls Zigmārs (25), vedekla Kristīne, mazdēls Dāniels.
IZGLĪTĪBA: vidējā, apguvis celtnieka profesiju.
DZIMŠANAS LAIKS: “Sirdī esmu ļoti jauns, tā ap 30.”
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
