Daudzi ārzemnieki apbrīno latviešu īpašo dzīvnieku mīlestību un nesaprot ne pārāk izteikto cilvēkmīlestību. Bet arī mīlestībai ir savs mērs.
Daudzi ārzemnieki apbrīno latviešu īpašo dzīvnieku mīlestību un nesaprot ne pārāk izteikto cilvēkmīlestību. Bet arī mīlestībai ir savs mērs.
Zvanīja kāda sieviete no Rīgas. Viņa nejauši dzirdējusi kādu sarunu autobusā Skrīveros. Varbūt mēs varot palīdzēt. Kādam vīram, kurš ārstējot traumu slimnīcā Rīgā, neesot kas brauc pakaļ. Brāļi biznesmeņi un labi situētās meitas, viena no viņām ārste, atsakoties maksāt par pašvaldības transportu. Tiesa, slimnieks gan zināms kā “izcils” sīvā cienītājs, taču trauma gūta skaidrā prātā. “Vai tad šajos cilvēkos nav ne kripatiņas līdzcietības pret nelaimē nokļuvušo?” izmisusi jautāja zvanītāja, kura apgalvoja, ka pieminēto ģimeni (viņa nosauca arī uzvārdus) nemaz nepazīst.
Patiešām, pagasta sociālajā dienestā apstiprināja, ka esot zvanīts un jautāts par iespējām noīrēt transportu. Darbinieces ieteikušas, ka lētāk būtu braukt ar privāto. Pēc tam neviens vairs neesot par transportu interesējies. Kritiskā situācijā tas nevienam neesot atteikts.
Tagad viss jau it kā atrisinājies. Bēdubrālis ir atgriezies mājās. Bet sarunās ar vairākiem vietējiem ne no viena nedzirdēju žēlumu vai līdzcietību. Kāda sieviete teica: “Es nemaz nebrīnos, ka tuvinieki tā rīkojušies. Neko labāku viņš nav pelnījis. Visu mūžu kā sienāzis notrallinājis, nu gaida palīdzību. Žēlot vajag cilvēkus, kuriem patiešām ir grūti, nevis dzērājus,” pārliecināta sašutusī skrīveriete.
Vairāki pagasta iedzīvotāji teica: “Mums žēl viņa meitu. Ko tik viņas ir piedzīvojušas!” Visi meitas raksturoja tikai labiem vārdiem. Acīmredzot dzīvē pienāk brīdis, kad lūst arī mīlestības vadzis. Un tādos brīžos grūti atrast vainīgo.
“Labāk tikt nemīlētam nekā pašam nemīlēt” — teicis Jānis Jaunsudrabiņš.
