Kādam mācītājam reiz bija kaķis. Lai viņam nekas nenotiktu, kamēr mācītājs ir prom, kaķi vienmēr turēja istabā.
Kādam mācītājam reiz bija kaķis. Lai viņam nekas nenotiktu, kamēr mācītājs ir prom, kaķi vienmēr turēja istabā. Bet kādu dienu logs bija atvērts, un kaķis izmuka laukā. Mācītājs izmisis meklēja kaķi un atrada viņu sēžam kādā kokā. Augšā viņš bija uzrāpies, bet lejā vairs nespēja tikt.
Tad mācītājam radās ideja, kā viņš varētu kaķi glābt. Viņš gāja uz garāžu, izbrauca no tās ārā savu veco folksvāgena “vabolīti”, piebrauca ar to pie koka, apsēja kokam resnu virvi un lēnām brauca prom. Koks lēnām noliecās pie zemes. Bet, kad bija tik tālu, ka viņa kaķis jau varētu nolēkt no koka, virve pēkšņi pārtrūka, un kaķis “aizlidoja” debesīs. Mācītājs bija ļoti bēdīgs. Viņa mīļotais kaķis!
Nākamajā dienā vēl arvien bēdīgs mācītājs gāja iepirkties. Domās iegrimis, viņš klejoja gar veikalu plauktiem un tad ieraudzīja Bērziņas kundzi, uzticamu draudzes locekli, pie dzīvnieku pārtikas plauktiem. Bet viņai taču nav mājdzīvnieku! Mazliet nedroši viņš jautāja Bērziņas kundzei: “Vai tad jums uzradies kāds mājdzīvnieks?”
Un kundze atbildēja: “Mācītāja kungs, jūs neticēsiet, kas vakar notika mūsu mājās! Es kopā ar mazo meitiņu sēdēju dārzā. Un tad viņa teica — mammu, es tā gribētu kaķīti! Es viņai paskaidroju, kādēļ tas nav iespējams. Tad viņa sacīja — es lūgšu mīļo Dieviņu, lai viņš man atsūta kaķīti. Un tad viņa salika rociņas un lūdza, un, mācītāja kungs, jūs neticēsiet, kas notika! No debesīm nokrita kaķis, tieši pie mūsu mājas! Mācītāja kungs, jūs nemaz nevarat iedomāties, kā tas ir ietekmējis mūsu lūgšanu dzīvi!”
