Olgas kundze dzīvo divatā ar vīru Jāni (vārdi ir mainīti), kurš ir neārstējami slims. Taču apbrīnojami ir tas, ka viņš jau vairākus gadus ar slimību sadzīvo, pateicoties sievas lūgšanām katoļu baznīcā. Par to Olgas kundzes stāstījums.
Olgas kundze dzīvo divatā ar vīru Jāni (vārdi ir mainīti), kurš ir neārstējami slims. Taču apbrīnojami ir tas, ka viņš jau vairākus gadus ar slimību sadzīvo, pateicoties sievas lūgšanām katoļu baznīcā. Par to Olgas kundzes stāstījums.
— Esam pensionāri, nosvinētas arī mūsu sudrabkāzas. Mums abiem šī ir otrā laulība, bērni no pirmajām laulībām pieauguši, un ir arī mazbērnu pulciņš. Kopīgu bērnu mums nav, — stāsta Olgas kundze.
Bīstamā diagnoze
— Pirms vairākiem gadiem, kad vīrs slimnīcā ārstēja pneimoniju, viņam laikus diagnosticēja plaušu audzēju. Toreiz nespējām noticēt, ka tā varētu būt, jo Jānis nekad nav smēķējis, tāpēc šāda diagnoze likās apšaubāma. Drīz vien noskaidroja, ka tas ir vēzis.
Mana pirmā reakcija bija tik milzīgs šoks, ka pati gandrīz saslimu. Jānis jutās labi, tāpēc bija optimistiski noskaņots. Regulāri reizi mēnesī viņam bija jābrauc uz pārbaudēm Gaiļezera slimnīcā un mājās jālieto zāles.
Cerība tomēr paliek
Ārstējošajai ārstei lūdzu pastāstīt par slimības gaitu un jautāju, cik ilgi šādos gadījumos pacients dzīvo, vai būs arī operācija vai ķīmijas terapijas kurss? Ārste, onkoloģe ar lielu darba pieredzi, mani centās sagatavot ļaunākajam. Tomēr palika arī cerība, jo viņa savā ilgajā praksē esot redzējusi visādus brīnumus — pavisam negaidītas izveseļošanās.
Jānis izpildīja visus ārstu norādījumus, un slimība, šķiet, neprogresēja. Vasarā viņš, kā vienmēr, gan strādāja dārzā, gan makšķerēja. Es tomēr ievēroju, ka vīram vairs nav tik laba apetīte kā senāk un viņš sāk ātrāk pagurt, arī elpo citādi. Tomēr uz slimnīcu Rīgā viņš brauca sabiedriskajā transportā. Nekad negribēja, ka dodos viņam līdzi, parasti sazinājāmies pa tālruni.
Kļūst sliktāk
Tas bija pirms dažiem gadiem augustā. Jānim strauji kļuva sliktāk, un toreiz viņu uz Rīgu aizveda dēls savā auto. Arī es braucu līdzi, lai izrunātos ar ārsti. Viņa man neteica, ka tuvojas nenovēršamais, taču arī neslēpa, ka slimība progresē.
Kad toreiz atvadījos no vīra, es viņam neko nestāstīju, taču jutos kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Saņēmos, smaidīju un uzvedos kā parasti, lai vīrs neievērotu, ka esmu satraukta. Nezinu, vai viņš man noticēja, taču šķīrāmies bez liekiem jūtu uzplūdiem.
Tā gan bija tikai līdz dēla automašīnai, jo visu ceļu līdz mājām raudāju kā nopērta. Negribēju nevienam neko stāstīt, ne arī lūgt palīdzību. Ar to, kas mūs abus ar vīru sagaida, man jātiek galā vienai. Pēc pāris dienām, piezvanot ārstei, uzzināju, ka Jānim kļūst vēl sliktāk. Taču viņš pats, kad ar mani runāja pa tālruni, bija tikpat optimistiski noskaņots, kā vienmēr. Gribēja visu zināt, kā uzvedas mūsu taksenīte, vai siltumnīcā ienākas vēlās tomātu šķirnes un vai augiem pietiek mitruma, jo vasara bija ļoti karsta un lietus lija reti. Taču telefona klausulē sadzirdēju arī viņa smago elpu un jutu, ka Jānim grūti runāt.
Bail palikt vienai
Pēc šīs sarunas visu nakti negulēju, domāju un raudāju, raudāju un domāju… Kad lēca saule, no balkona raudzījos uz pazīstamo ainavu un ar šausmām sāku apzināties, ka varbūt pavisam drīz palikšu viena. Un tad atcerējos vārdus no Bībeles, ka cilvēkam vienmēr blakus ir Dievs. Baznīca! Jāiet uz baznīcu, kuru mēs ar Jāni parasti apmeklējām tikai Ziemassvētkos.
Bija agrs rīts, zināju, ka dievnams ir atvērts, jo bija rīta mises laiks. Steidzīgi saģērbos un devos turp.
Dievmātei lūdz kā sieviete sievietei
Ieejot baznīcā, no prāvesta teiktā nedzirdēju ne vārda, bet nometos ceļos dievmātes Marijas altāra priekšā. Atkal raudāju, lūkojos viņas mierpilnajās acīs un lūdzu viņas palīdzību. Lūdzu kā grēcīga sieviete svētajai sievietei — lai viņa dara brīnumu, lai ļauj manam Jānim vēl dzīvot, jo mēs bijām tik laimīgi, un viņš nevienam neko ļaunu nav nodarījis. Dieva piedošanu taču saņem pat lieli grēcinieki, šoreiz lūdzu par slimu cilvēku. Lūdzu, lai man viņu neatņem, jo es nespēšu bez viņa dzīvot…
Es nezinu, cik ilgi tas bija, taču jutu, ka man ļoti sāp krūtīs, ka no acīm nepārtraukti plūst asaras un ka mani apņem gaisma un siltums. Saule iespīdēja baznīcas logā, man tā bija zīme, ka esmu sadzirdēta. Kad piecēlos, baznīcā neviena nebija, pat prāvests smalkjūtīgi bija iegājis savā darbistabā. Klusi devos mājup.
Apsēdos atpūtas krēslā un tūlīt iemigu. Kad pamodos, bija pagājusi tikai stunda, taksenīte gulēja pie kājām, un man bija sajūta, it kā es būtu atgriezusies no tāla ceļojuma un krietni atpūtusies.
Vēl dzīvojam
Pievakarē, kā vienmēr, piezvanīju ārstei un Jānim. Viņa iepriecināta teica, ka pacientam analīžu rezultāti esot daudz labāki un arī pats esot možs, pat izgājis pastaigāties. Jānis tovakar man pavēstīja, ka jūtas daudz labāk, arī svelpjošo elpu tālruņa klausulē nedzirdēju. No slimnīcas viņš toreiz atkal atbrauca ar vilcienu.
Dievmāte mani sadzirdēja, jo mēs, lai arī abi diezgan slimi, tomēr vēl esam šajā pasaulē. Jānis par manām lūgšanām neko nezina, viņš cīnās ar savu slimību par prieku visai mūsu lielajai ģimenei, tomēr vislaimīgākā esmu es.
