Kā man patīk radu, draugu lokā pasēdēt pie svētku galda, parunāties, izbaudīt šo atmosfēru, saskandināt… Lai arī krīzes laikā tādas tikšanās notiek retāk, tomēr notiek un ir īpaši vajadzīgas. Nesen biju iebridis pie sava jaunības dienu čoma, arī pensionāra, kuru nebiju redzējis veselu mūžību. Atnācu tieši viņa vārdadienā. Gribējās atcerēties sendienas, aizmirsties. Nebiju skops, līdzi atnesu kortelīti. Ziniet, tādā vārdadienā vēl nebiju piedalījies!
Pirmkārt, mana čoma sieva grasījās savākt pudeli kā dāvanu un mums ar draugu nemaz neieliet. Bruno (tā sauc manu jaunībsdienu līdzbiedru) savējai lūdzās: kaut tēju iedod! Šī izlikās nedzirdam. Ļoti neviesmīlīga. Redzēdams, cik draugs bezspēcīgs sievas priekšā, metos par aizstāvi. Izrāvu viņa cienītajai savu nesumu no rokām ar vārdiem: “Izvēlies — vai nu iedzersim tepat un tūlīt uz Bruņa veselību, vai arī eju projām un pudeli nesu sev līdzi!”.
Šī, par laimi, piekāpās. Padeva krūzes, lai lejot tajās. Es nerimos. Pieprasīju cieņu un glāzes. Salējām. Gribēju saskandināt ar čomu, bet viņa sieva kategoriski aizliedza. “Aizbiedēsiet no mājas naudu, kuras jau tā trūkst!” sacīja viņa. Esot tāds ticējums. Senāk ļaudis to ievērojuši, tāpēc arī dzīvojuši pārtikuši. Taču treknajos gados tautas labās, vecās tradīcijas ignorētas. Tāpēc esam nogājuši no ceļa.
Savādi. Man līdz šim bija licies, ka saskandināšana ir vecveca tradīcija. Izrādās, esmu maldījies. Tas, ka naudas visiem un katram katastrofāli trūkst, ir nenoliedzama patiesība.
Izdzērām pie drauga visu pudeli par spīti tam, ka Bruņa sieva gribēja mūs atturēt no šī soļa un rāva no galda projām pusizdzertu trauku. Mēs pastāvējām uz savām cilvēktiesībām svinēt vārdadienu tā, kā gaviļnieks to vēlas. Turklāt ir veselīgi laiku pa laikam veikt iekšķīgu dezinfekciju! To pat dakteri zina!
Un atkal mēs ar Bruņuku jutāmies kā jauni čomi. Visbeidzot atmetām viņa sievas aizspriedumus un saskandinājām, kā to bijām raduši. Galu galā — ko šī melš par tiem treknajiem gadiem, arī plānajās jaunības dienās mēs skandinājām un no tā nekļuvām ne par mata tiesu plikāki. Tā, pie viena galda sēdēdami, mēs ar Bruni kaldinājām plānus par to, kā izvest pašiem sevi un tautu no krīzes. Nolēmām sapulci turpināt nākamajā pensijas dienā. Ja mēs pulcēsimies regulāri reizi mēnesī, plānosim, dezinficēsim organismu no iekšpuses un morāli atbalstīsim viens otru, tad, raugi, varbūt arī kopā pārdzīvosim šos laikus, jo priekšā mums vēl gara dzīve. Neļausim krīzei to īsināt!
