Ir cilvēki, kuri savas dzimšanas dienas var svinēt divas reizes gadā. Un ir tādi, kuri pēc astoņdesmit gadiem vēl dejo un nevar uz vietas nosēdēt. Jaunjelgavā Elma Celmiņa nosvinējusi jau 85. jubileju, un no viņas varam gūt optimismu, dzīves gudrību.
“Sēdi nost, citādi bērniem miegs nenāks!” smejas Elmas kundze.
“Man jau “vesela sērija” ar mazbērniem un mazmazbērniem,” viņa teic un turpina stāstīt par radiem. “Lai arī tikai viena meita, toties bagāta ar pieciem mazbērniem, sešiem mazmazbērniem, jaunākajam — divi mēneši.” Šovakar no Rīgas atgriežamies gaida citu mazmazmeitu. Viņa mācās mūzikas skolā, piedalās koncertos, spēlē kokli un arī vecvecmāmiņas dzimšanas dienā viesiem un viņai par prieku spēlēja. Uz šo skaisto pasākumu bija ieradusies arī ģimene, kura dzīvo Anglijā, — meita ar diviem dēliem.
Maksā sodanaudu
Rozes uz galda un skapīšiem, kur skaties — ziedi. Elmas kundzes dzimšanas diena nosvinēta godam. Bet man zināms, ka jubilāre dzimusi pāris dienu vēlāk. Kāpēc tā? Jubilāre smej un stāsta: “Pēc dabas likumiem esmu dzimusi 23. oktobrī.” Tas bija pirmās brīvās Latvijas laiks, tēvs tikko bija pārcēlies no Lietuvas uz Latviju. Meitas dzimšanu tūlīt uz baznīcu reģistrēt nav aizgājis, nokavējis desmit dienu. Samaksājis sodanaudu, kura nonākusi jaunu ērģeļu iegādes fondā, bet kā dzimšanas diena norādīts
3. novembris. Ģimenē jubileju gan svin īstajā datumā. Padomjlaikos šis datums pārskatīšanās dēļ mainījies vairākkārt — 13. novembris un pat 31. novembris, kāda kalendārā vispār nav.
No pirmajām svinībām tā nopietni atceroties desmit gadu jubileju. Tad ģimene dzīvojusi Bauskas pusē, Stelpes pagastā. Ieradies arī brālis, kurš mācījies Rīgas Tehniskajā universitātē. Elma savukārt bijusi Bauskas 1. ģimnāzijas skolniece. Brālis dāvinājis skaistu bilžu grāmatu. Tā vēlāk daudzus gadus kalpojusi.
Pēc kara Elmas tēvu komunisti aizveda uz aukstākām zemēm. No arkla nodzina, pat jaku neļāva paņemt līdzi. Zemi atsavināja, lopus nozaga. Pārējie no ģimenes bailēs no okupantiem tā gada ziemu aizvadīja, slapstoties mežā. Tēvs pēc četriem mēnešiem uz mūžu aizmiga kādā gulagā.
Kāzas uz koka kastes
Par laimi, brālis komunistu režīmu nepiedzīvoja — 1949. gadā devās uz Austrāliju. Viņam tagad jau pāri 90. Bieži sarakstās ar māsu, ik mēnesi atsūta Austrālijas latviešu avīzi, vēstules. Jubilāres vīrs traģiski gājis bojā pirms gandrīz 60 gadiem. Toreiz kā kolhoza “Code” labākais kombainieris nopelnījis ceļazīmi uz Turkmēniju. No turienes mājās atvests cinka zārkā. Noslīka Bahardenas ezerā.
Cik savādas kāzas toreiz bijušas! Tagad skan kā anekdote, kā joks, bet tad — skarbi, nekādas romantikas. Priekšsēdētāja kabinetā uz malkas grēdas pie krāsns apsēdās līgavainis, līgava uz apgāztas koka kastes. Priekšsēdētājam gan bija krēsls. Padomju Savienības vārdā pasludināja par vīru un sievu, lika parakstīties, un sveiki. Gredzeni? Kādi gredzeni? Tie taču bija buržuāzijas atlieka. Mājās vismaz bija svētku vakariņas.
Esat slikti
strādājuši!
Kolhoza laiks — “jautrs” laiks. Gada beigās par 1500 izstrādes dienām valstij vēl 12 rubļu palika parādā. 15 govju trīs reizes dienā ar rokām jāizslauc. Elektrības nebija, izmantoja vējlukturi, traktora vietā zirgs. Bauskas kungi gada beigās ierodas un nopeļ — jūs, biedri, esat slikti strādājuši! Ja būtu labāk strādājuši, nebūtu tikai 3 kapeikas par izstrādes dienu.
Viena no pēdējām darbavietām bija lielais pārtikas viekals Jaunjelgavā. Šausmīgs bija talonu laiks 80. gados, kad veikalā garas rindas, bet nav, ko pārdot, un jūties to cilvēku, kuri nāk, lūdz, priekšā vainīgs. Kilograms cukura, 200 gramu sviesta vienam pienākas, bet uz visu Jaunjelgavu atved 30 kilogramu sviesta, 10 kilogramu desas, no tā arī bērnudārzam jāatvēl.
Kad vēl acis labāk rādījušas, adījusi un tamborējusi. Tagad glaukoma smalkajiem darbiem neļauj vaļu un arī lasīt ārsti aizlieguši. “Ja dakteri klausīt, tad tik guli kājām gaisā un nedari nekā!” smejot atcērt jubilāre. Bez žurnāliem un grāmatām nevar iztikt. Vasarā viegli dzīvot — dārzs, darbs, bet ziema iesprosto istabās. Ja iespēja uz koncertu vai teātri aizbraukt, noteikti to izmanto. Ar mazmeitu uz Nacionālo teātri pavasarī aizbrauca, kopā ar mazdēlu Latviju apceļoja, pilis un muižas apskatīja. “Bet tas vecums nepielūdzams nāk. Lūdzos, lai vēl pagaida, bet neklausa,” nedaudz ar nožēlu, bet smejot saka jubilāre.
