Kad biju maza, man patika pa “kluso” šķirstīt kādu albumu. Tajā bija arī kāda pelēcīga skaista vīrieša fotogrāfija. Tā bija vienīgā manas mātes tēva fotogrāfija. 1944. gadā apšaudes laikā kāda nomaldījusies šķemba viņu nāvīgi ievainoja. Domādams, ka apšaude beigusies, viņš gājis uz pagrabu pēc medus. Bez apgādnieka palika pieci mazi bērni.
Apskaudu vienaudžus, kuriem bija vectēvs vai pat divi, bet man bija tikai viņa kapa kopiņa un mātes atmiņas par viņu. Tā pirmo reizi uzzināju, kas ir karš. Nežēlīgs, neizprotams.
Skolas laikā ar interesi skatījos filmas par karu. Manā toreizējā izpratnē visi labie bija krievi, visi sliktie — vācieši. Vasaras brīvlaikā, ravējot bietes, mēs, pusaudži, pie kāda šķūņa, uzgājām izrakņātu bedri. Izskatījās, ka to nesen kāds bija racis. Tajā bija cilvēka kauli, ķivere, katliņš un vēstules driskas. Varēja izlasīt tikai divus vārdus: “Liebe Mutter!” (“Mīļo māt!”) Toreiz man pirmo reizi bija žēl “slikto” vāciešu, un es nodomāju — vai tiešām vācu jaunekļa dzīves mērķis bija iet bojā svešatnē? Patiesībā viņš bija tikai viens no lielvaru upuriem.
Otrais pasaules karš līdz šim ir lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē, kurā iesaistīts daudz valstu. Manuprāt, nav svarīgi, cik liels vai mazs ir karš un kad tas noticis, galvenais, ka tiek iznīcināta cilvēka dzīvība. Un katra nāve karā ir kādas nelielas pasaulītes iznīcināšana. Kara sekas nevar nolīdzināt ar naudu. Arī tie tūkstoši, kurus saņems Afganistānā nule bojāgājušo karavīru tuvinieki, viņu sāpes neremdēs.
Lodes turpina iznīcināt dzīvības visur, kur tās kāds izšauj. Vajadzētu sākt no otra gala — iznīcināt ieročus.
