Secieša Gundara Lazdauska piemājas saimniecībā ir 33 lopi — 12 slaucamu govju, pārējie — jaunlopi.
Secieša Gundara Lazdauska piemājas saimniecībā ir 33 lopi — 12 slaucamu govju, pārējie — jaunlopi. Lopkopība ir secieša dzīvesveids, pamatnodarbošanās un arī galvenais ģimenes ienākumu avots.
Govis kā pulkstenis
Gundars Lazdauskis ar lauku darbiem savu dzīvi saistījis jau sen: “Visu mūžu esmu dzīvojis laukos, tāpēc to uztveru kā pašsaprotamu lietu. Cita darba, ko vēlētos darīt, te nav, bet ir jāstrādā, jāpelna iztikai un jāgādā par ģimeni. Nepiekrītu uzskatam, ka zemnieks ir “piesiets” mājai, kūtij un lopiem. Esmu visur, kur vēlos būt! Uzskatu, ka cilvēkam dzīve nav jāpakārto lopiem, bet lopi ir jāpieradina pie sava dzīves ritma. Agrāk bija pieņemts, ka govis katru dienu jāslauc vienā un tajā pašā laikā, un lopi pie tā ļoti ātri pierod. Govis “kļūst par pulksteni” un saimnieku “piesien” mājai. Es savu ganāmpulku tā neradinu, lai tam neizstrādājas cikls, cikos man katru dienu būtu jāiet uz kūti. Esmu par to lasījis dažādus rakstus, un šobrīd zinātnieki jau ir izpētījuši, ka nav būtisku atšķirību, vai eju kūtī vienā un tajā pašā laikā vai tad, kad man ir izdevīgi.”
Noskaņots skeptiski
Zemnieks gan sienu, gan skābsienu sarūpē pats, pērk tikai kombinēto lopbarību. Visa vajadzīgā tehnika saimniecībā ir, tomēr Gundars domā arī par jaunu: “Esmu iesaistījies tikai divos Eiropas Savienības piedāvātajos projektos — standartu sasniegšanai. Neesmu lielā sajūsmā par šiem projektiem ar augstajām prasībām. Zemnieks tērē laiku un spēku cerībā saņemt atbalstu. Eiropa daudz ko sola, bet daudz ko no saviem solījumiem arī neizpilda. Manuprāt, projekti nav izstrādāti no zemnieka viedokļa, kas mums būtu vajadzīgs un izdevīgāks. Man lopi ēst prasa katru dienu, es nevaru gaidīt, kamēr kontā ieskaitīs naudu. Man to vajag šodien, nevis kaut kad nākotnē. Daudz skeptiskāk uz Eiropas Savienību raugos, kopš Latvija tajā iestājās. Iepriekš tā mūs skāra mazāk, tāpēc daudz ko vēl nezinājām.”
Kavē kvotu sistēma
Secietis nav mierā arī ar kārtību, kā zemnieks var tikt pie Eiropas naudas: “Uzskatu, ja zemniekam dod naudu, lai dod kādas konkrētas preces iegādei. Kāpēc man šīs lietas jākārto caur banku, kur procenti pāris gadu laikā pieaug? Godīgi sakot, es vairs nemaz negribu rēķināt, par cik pieauguši procenti kredītam, ko pirms pāris gadiem paņēmu.” Domājot par piemājas saimniecības paplašināšanu, Gundars Lazdauskis arī ir noskaņots skeptiski: “Paplašināšanos kavē piena kvotu sistēma. Man viss ir kvotēts, viss ir izpildīts, bet jaunas kvotas dabūt ir grūti.” Sarunā zemnieks pauž pārliecību, ka arī Latvijā var dzīvot, strādāt un pelnīt un Latvijas “sapņu zeme” Īrija ir domāta tiem, kuri ar galvu nedomā: “Vieglāk ir izdarīt darbu, saņemt algu un neuztraukties par to, kas valstī notiek politikā vai kādā citā jomā.”
Nākotnes plāni ir
Par dzīvi laukos Gundars Lazdauskis nesūdzas, viņš ir apmierināts: “Zemniekam ir tā — kā strādāsi, tā pelnīsi, jo viss atkarīgs no paša. Ikdienā neviens tevi nekomandē un nekontrolē, pašam par visu jāatbild. Vasarā, “karstākajā” sezonā, visus lielos lauku darbus varētu padarīt pat nedēļas laikā, ja vien nepieviltu laika apstākļi un tehnika. Tad reizēm darbi ievelkas pat mēneša garumā.” Nākotnē Gundars kopā ar ģimeni — sievu Ivetu, meitu Vitu un dēlu Venti — domā par iespēju paralēli piena lopkopībai nodarboties ar gaļas lopkopību, lai varētu ne tikai izdzīvot, bet arī nopelnīt.
