Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. septembra numurā. Līdz giljotīnai nenonāk.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. septembra numurā.
Līdz giljotīnai nenonāk
Kad Marija nosvinēja 16 gadu jubileju, Kirtē atļāva meitenei pašai modelēt figūras. Reiz 1778. gada februārī viņi abi kopā izveidoja filozofa Voltēra masku. Pēc diviem mēnešiem domātājs nomira, un attapīgais Kirtē kungs nekavējoties izgatavoja izcilā francūža krūšutēlu un iekasēja naudu par tā publisku izrādīšanu. Tolaik Marija bija kļuvusi par labu skulptori, mākslinieci, modelētāju, grimmētāju un frizieri. Arī Francijas karalis nebija aizmirsis Mariju un 1780. gadā uzaicināja viņu Versaļā mācīt tēlotājmākslu Ludviga māsai princesei Elizabetei. Marija par galma guvernanti nostrādāja deviņus gadus, līdz laikam, kad 1789. gadā parīzieši ieņēma Bastīliju un apcietināja karaļa ģimeni. Cietumā ieslodzīja arī Mariju, kuru kādu laiku turēja vienā kamerā ar Napoleona nākamo sievu Žozefīni Bogarnē. Tomēr līdz giljotīnai lieta nenonāca — Mariju izglāba viņas vienkāršā izcelsme, un pēc dažiem mēnešiem viņa atgriezās pie savām vaska lellēm.
Materiālu piegādā bendes
Taču ģimenes biznesā vairs neveicās, jo revolucionārajiem francūžiem mākslai neatlika laika. Marija nolēma darboties patstāvīgi un piedāvāt savu mākslu revolucionāriem. Viņa vērsās tieši pie jakobīņu valdības vadītāja Robespjēra ar lūgumu pozēt viņai un atļaut izveidot viņa masku. Godkārīgais diktators tūdaļ piekrita. Marija nekavējoties izveidoja arī citu revolūcijas vadoņu maskas.
Par Marijas darbības kulmināciju kļuva Marata — viena no revolūcijas līderiem, kuru nogalināja kāda karaļa atbalstītāja — pēcnāves maskas izveidošana. Marija blakus Marata figūrai novietoja arī viņa slepkavas vaska lelli. Pēc pāris dienām uz Kirtē darbnīcu atkal plūda cilvēku straumes. Vietējie bendes piegādāja viņai materiālu izstādēm. Tās atkarībā no politiskās situācijas bija aristokrātu vai revolucionāru galvas. Marija veidoja nocirsto galvu pēcnāves maskas, un jau pēc dažām dienām interesenti varēja aplūkot viņas galerijā “dzīvu” notiesāto. Īpaši lieli panākumi bija ainiņai ar nosaukumu “Tirāna nāve”, kurā bija atveidota Robespjēra sodīšana ar nāvi.
Mīlestībā neveicas
Marijai bija 33 gadi, kad 1794. gadā nomira Filips Kirtē. Viņas skolotājs atstāja skulptorei visu savu īpašumu, arī vaska figūru kolekciju. Pēc gada māksliniece apprecējās ar inženieri Fransuā Tiso, un visi viņu sāka dēvēt par Tiso kundzi, nevis, kā līdz šim, par Marijas jaunkundzi. Taču mīlestībā Marijai neveicās, un, nodzīvojusi ar Fransuā septiņus gadus, viņa, vīlusies vīriešos, Francijā un revolūcijā, 1802. gadā vīru pameta. Tiso kundze paņēma abus bērnus, vaska figūru kolekciju un emigrēja uz Angliju. 1835. gadā viņa izveidoja savu pirmo pastāvīgo vaska figūru muzeju.*
Londona zem kājām
Viens no ievērojamākajiem objektiem ir “Londonas acs” jeb Tūkstošgades rats. Lai gan rinda līdz tam ir milzīga, tā ātri virzās uz priekšu. Rats visu laiku lēni griežas, vienīgi, kad bijām gandrīz pie mērķa, tas apstājās un kādas piecas minūtes nekustējās. Var iedomāties, cik neomulīgi jutās pašā augšā sēdošie, jo izkļūt no automātiski aizslēgtās stiklotās kapsulas nav iespējams. Visus pirms iekāpšanas “Londonas acī” rūpīgi pārbauda. Panorāmas ritenis ir 135 metrus augsts, un Londonā par to augstāki ir tikai trīs debesskrāpji. “Londonas acs” iekļuvusi arī Ginesa rekordu grāmatā kā augstākais panorāmas rats pasaulē. Tas atklāts 1999. gada 31. decembrī.
* Vēsturiskajai informācijai izmantotas ziņas no interneta.
