Pagājis 60 gadu, kopš Pļaviņās sāka darboties amatierteātris. Pirmo lugu drīz pēc kara — 1951. gadā — iestudēja Jānis Kalvītis, un tā bija Raiņa, kā viņš pats teicis, tautasdziesma piecos cēlienos — “Pūt, vējiņi!”. Pagaidām pēdējais iestudējums režisores Anitas Kokinas vadībā ir Ingunas Baueres luga “Kļūdas labojums”.
Lai gan režisore Anita Kokina teic, ka ar svešām spalvām dižoties nepiedien, tomēr nenoliedzams ir teātra tradīciju sākums Pļaviņās 1951. gadā. Protams, “Ainai”, kā teātri tagad sauc, bijuši gan kāpumi virsotnēs, gan izjusts pagurums kalna pakājē. Tomēr, neraugoties ne uz ko, Pļaviņās teātri spēlē un spēlēs. Neilgi pirms novada izveidošanas, 2009. gada maijā, notika pēdējā Aizkraukles rajona padomes sēde, un tajā Pļaviņu amatierteātra trupai piešķīra nosaukumu “Aina”. Par Pļaviņu amatierteātri sarunājos ar režisori Anitu Kokinu.
Pirmā “Paradīzē”
— Kā kļuvāt par “Ainas” režisori?
— Parasti saku, ka tuvumā nebija neviena profesionāla režisora un kādam tā vieta bija jāieņem. Sākumā biju režisores palīdze, kā smejos, asistente. Režija man patikusi kopš bērnības. Jau no mazām dienām abas ar māsu spēlējām teātri. Izspēlējām visus iespējamos dialogus, kas tajā laikā bija dabūjami. Es kā vecākā, protams, biju noteicēja. Ja mums šķita, ka ir iznācis ļoti labi, tad noskatījās arī vecāki. Vēlāk, kad pati spēlēju amatierteātrī, man vienmēr pietrūka iespējas izrādi redzēt kopumā. Tiklīdz beidzās mana aina, tā sēdēju zālē un analizēju, kā aktieriem liktu rīkoties, ja pati būtu režisore. Izlasot lugu, man ir sava koncepcija, ko un kā vēlos pateikt. Izstāstu aktierim, bet tas, kā to izdarīt, jau ir aktiera ziņā. Un tad sākas improvizācija. Kopīgi darbojoties, izkristalizējas labākais rezultāts.
— Vai esat mācījusies režiju?
— Esmu beigusi Valda Lūriņa meistarklases amatierteātra režisoriem. Mācījos 2005. un 2007. gadā.
— Kāda bija pirmā luga, ko jūs iestudējāt?
— Pirmā, “zem kuras varu parakstīties” kā režisore, ir Rūdolfa Blaumaņa “Paradīzē”. Patika šis darbs. Man ļoti patīk dramatizēt. Teātra kursos bija viena nodarbība, ko vadīja Lauris Gundars. Viņš teica: “Jūs zināt, ko nozīmē dramatizēt? Tas nav vienkārši paņemt stāstu un salikt tiešās runas pretī varoņu teiktajam. Ir jāpaņem tikai darba ideja.” Es gan tik radikāli neko nemainu. Šī viena nodarbība mani tā iedvesmoja!
— Jums pašai ir arī aktrises pieredze.
— Šajā kolektīvā esmu kopš 1995. gada, bet 1991. gadā spēlēju Aiviekstes pagastā, un Annas Brigaderes jubilejai iestudējām lugu “Čaukstenes”. Es tajā spēlēju Fogeleni — to, kura nesmuki dzied. Lomā var atļauties kaut ko tādu, ko dzīvē nevarētu nekad! Cilvēkā reizēm sēž kas tāds, kas jāsavalda un ko nevar rādīt citiem, bet uz skatuves var izpausties pilnībā. Jo atšķirīgāks no paša aktiera ir tēls, jo vieglāk tēlot. Tad var spēlēt droši un no visas sirds. Reiz Daugavpilī bijām izrādē, kurā spēlēja Rūdolfs Plēpis. Pēc tā, cik virtuozi viņš tēloja, man uznāca īsta histērija, pāris stundu raudāju un nosolījos uz skatuves vairāk nekad nekāpt. Savu solījumu pildīju, vecajās izrādēs piedalījos, bet jaunajās vairs ne, labāk suflēju, darbojos ar skaņu, scenogrāfiju, gaismošanu.
Trūkst puišu
— Pastāstiet par pašreizējo trupas sastāvu!
— Pēdējo desmit gadu laikā sastāvs ir mainījies gandrīz pilnībā. No vecajiem laikiem kā tāds dinozaurs esmu tikai es viena. Tagad kolektīvā ir divas pensionāres, studente, skolniece, četri strādājošie — divi vīri, divas sievas — un divas skolotājas. Pati esmu bijusi skolotāja, un tā ir pilnas likmes spēle ik dienu. Skolēni ir prasīgi skatītāji. Mūsu labais gariņš Silvija Liniņa ir neaizstājama — atnes rekvizītus, saliek visu, sakārto, kā nākas, lielajā teātrī viņa būtu izrādes vadītāja. Tā kā Silvijai tik daudz pienākumu, viņai tiek mazākas lomiņas. Silvija arī suflē. Patiesībā es gribētu panākt, ka sufliera nav, un pēdējā laikā suflierim patiešām ir daudz mazāk darba. Trūkst jaunu cilvēku. Laba ir jaunā aktrise Līga Pētersone, ļoti talantīga meitene, bet mums vajag arī jaunu puisi. Abiem mūsu vīriešiem ir jau pāri 40, un spēlēt mīlētāju lomas tomēr vajadzētu jaunākiem. Nez kāpēc dramaturgi visu labāko raksta vīriešiem. Lugas diemžēl jāizvēlas atbilstoši trupas sastāvam.
Uz skatuves
minimālisms
— Vai aktieriem “pielīp” lomas teksti, frāzes no lugām?
— Uz laiku “pielīp”. Kad sākam iestudēt jaunu lugu, aktieri kādu laiku runā tikai lugas tekstos. Piemeklē piemērotus izteicienus jebkurā situācijā — kādā svinību reizē, jubilejā, arī mājās, ikdienā. Ja tāds teksts pasprūk vietā, kur ir cilvēki, kas nezina par šo dažkārt pat diezgan savādo teikumu izcelsmi, rodas neveiklas situācijas. Kad pati spēlēju “Čaukstenēs”, mēs, trīs aktrises, bijām viesos. Sēžam pie galda, dzeram tēju. Kurmenes lomas spēlētāja ieskatās cukurtraukā un saka: “Vai, kāds jums tas cukurs — dzeltens un piebiris!”. Mēs, kas zinām, ka tas ir teksts no lomas, sākam smieties, bet saimniece ir neizpratnē. Tad sākas garā stāstīšana, ka tas no lugas, lai neapvainojas. Varbūt citos kolektīvos tā nav, bet mūsu aktieriem tas ir izteikti.
— Kā ar dekorācijām?
— Tas ir sāpīgs jautājums. Mums kolektīvā nav entuziasta šajā jomā. Par tām rūpējos es, palūdzu ko sameistarot arī kultūras nama vīriem. Tāpēc uz skatuves mums ir pilnīgs minimālisms, arī fonu nav, tikai tas, bez kā nevar iztikt. Domāju, ka to kompensē aktieru meistarība.
Ne īstās cigaretes,
ne vīns
— Vai kolektīvā ir iedibinātas kādas tradīcijas?
— Kopīgi svinam vārda un dzimšanas dienas. Parasti visi izgudro ļoti interesantus apsveikumus no pēdējās iestudētās izrādes, sameklē piemērotu dāvaniņu. Ir vēl īpašie svētki, piemēram, kādam mazbērns piedzimis vai skolu pabeidzis.
— Uz skatuves ir bijuši arī kuriozi?
— Kad vēl pati spēlēju, Jāņa Jurkāna lugā “Ak, nauda, naudiņa” man bija jaunas sekretāres loma. Minisvārkos, platformas zābakos, melnās zeķbiksēs eju, bet zeķbikses aizķeras aiz galda un saplīst. Nebiju pirmo gadu uz skatuves, bet tā apjuku, ka nespēju improvizēt un veiksmīgi tikt galā ar situāciju. Varēju taču iesaukties: “Manas pēdējās zeķbikses!” vai ko tamlīdzīgu, bet tā vietā kļuvu stīva, neveikla un sargājos pagriezties pret skatītājiem. Tas no maniem dumjākajiem gadījumiem.
Un vēl viens tad, kad es jau pati biju režisore. Spēlējām kādā bibliotēkā Austras Skujiņas simtgadei veltītā pasākumā ainas no iestudējuma “Dziesma iesākta un nepabeigta”. Aktrises, kuras nepiedalās sižetā, sēdēja pie galdiņa, viņām nopirku vīnu, ko ieliet glāzēs uzveduma laikā. Akcents bija skaistā, sarkanā vīna krāsa. Skatos — sēž aktrises tādiem aizdomīgi sārtiem vaigiem. Austras lomas spēlētājai biju nopirkusi smaržīgas dāmu cigaretes. Izrādē skatos: ko pīpē “Austra Skujiņa”? Kaut kādas drausmīgas samīcītas, nu, skaidrs, ka tās nav nekādas sieviešu cigaretes. Vēlāk uzzināju, ka viņa neatradusi, bet kaut kādas paņēmusi no kolēģa. Un aktrises — nevis manu pirkto kagoru ielēja glāzēs, bet balzamu sajauca ar sulu, gaisma nebija spilgta, un es nevarēju saprast — ir tā skaistā sarkanā krāsa vai nav. Ja balzams, tad, protams, ka sārti vaigi! Piešmauca mani.
