12. aprīlī pulksten 12 Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Mākslas dienas 2003” atvēršanas svētki.
12. aprīlī pulksten 12 Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Mākslas dienas 2003” atvēršanas svētki. Izstādē apskatāmas mākslinieces Līvijas Endzelīnas gleznas, kā arī Aizkraukles mākslas skolas pedagoģu Ineses Dembovskas un Zandas Grigānes zīds un keramika.
Līvija Endzelīna ir viena no redzamākajām latviešu kluso dabu meistarēm. Viņas gleznās ikdienišķi priekšmeti — maizes klaipi, grāmatas, pulksteņi, trauki, arī gliemežvāki, lelles, putnu spalvas, medus kāres — ir kā dzīvas būtnes ar savu ķermeni, ārējo veidolu un raksturu.
“Agrīnajā daiļrades periodā uzgleznoti daži pašportreti, portretēts dēls Imants (Ima), ornitologs Kārlis Grigulis. Marta Semule ir savulaik slavena kopsaimniecības slaucēja, tomēr portrets uztverams kā viena no latviešu lauku sievām, kas ar klusu un vēlīgu smaidu sejā iznākusi pretī gaidītiem un mīļiem viesiem. Portreti izstaro iekšēju gaismu un labestību.
Savdabīga, noslēpumaina pasaule
Līvijas Endzelīnas daiļradē īpaša vieta ir uz audekla iemiesotai rudzu maizei, saturā un formā atturīgam vēstījumam par savas tautas ētiskajām vērtībām. “Lauku maize”, “Rudzu maize” (1961.) — harmonisks attēlojamo priekšmetu formu un krāsu iekausējums apkārtējā vidē, saikne ar darba dzīvi un labi padarīta darba svētību. Daudzkārt variēti pulksteņi preparēti un apaudzēti ar citiem priekšmetiem. “Mācību līdzekļi” (1970.) nav tikai globuss, aptiekas svari, cilvēka galvaskauss, miezeris — tā ir savdabīga, noslēpumaina un intriģējoša pasaule.
Klētiņas puskrēslā staro tautiska blūze, vainadziņš un senlaicīgs gludeklis (“Klusā daba ar gludekli”, 1982.) vai izkārtota laika patīnas klāta etnogrāfisku priekšmetu grupa (“Etnogrāfiskas formas”, 1977.).
90. gadu darbi liecina par mākslinieces ieinteresētību sabiedrības dzīves norisēs. “Klusā daba ar pulksteni”, “Degošais” (1991.) ir nepārprotama atsaukšanās uz janvāra barikāžu dramatisko laiku,” tā par gleznotāju saka mākslas zinātniece Māra Anna Markēviča.
Šķiet — metafizisks miers
Gleznotājs Uldis Zemzaris raksta: “Kad Līvija Endzelīna 1961. gadā izstādīja savu rūpīgi un izjusti gleznoto “Rudzu maizi” — lielu brūni melnu apgruzdušu klaipu, tas bija pārsteidzošs darbs tobrīd, spilgti atšķirīgs plašajā glezniecības klāstā gan izpildījuma savdabības, gan arī izjūtu un domāšanas ziņā… Viņas gleznojums bija novatorisks, tas pārstāvēja tēmu bez mazākā viltus, bez pārlieka literātisma kompozīcijā un arī bez tīri pašmērķīgas krāsu pārskaistinātības. Laikā, kad sevi līdz galam bija izsmēlusi impresionistiski vizošā acu apmānīšana, kad krāsu spožumu uz reālisma pēdējās robežas atkailināja daudzi meklējoši talanti, Endzelīnas audekla parādīšanās pārsteidza visus ar savu apgaroto īstenību, ar neiedomājami tvirtu apjomību un vieliskumu.
Tā ir lietu pasaule, kurā māksliniece ieliek visu savu prasmi un gleznošanas mīlestību. Priekšmeti, kuri kādreiz nākuši no aktīvas un versmainas dzīves, kas apklusuši, apputējuši kā vulkāni, bet par šo dzīvi stāsta. Pat vēl vairāk — tie ir it kā liecinieki cilvēku darbam, domām, mūžiem. Māksliniece prot atmest visu nebūtisko, lieko, prot kā vecmeistars atteikties no atspulgu vizuļiem, no uzspēlētas pigmentācijas stājglezniecībā un beidzot — atteikties, aiziet arī no pašas vecmeistarības, domājot jau mūsdienīgi asos pretmetos: vecais kļūst par izteiksmības nesēju jaunajam, sarūsējušais un skabargainais — par bāzi svaigajam un arī tam, kas reizēm gleznā dzīvo neredzams — tikai lietu ierosinātā nojausmā.
Ir viena īpatnība — ja būsiet māksliniecei ko jautājis, viņa tūlīt nesteigsies ar atbildi. Nezinātājs te apmulsīs un sāks bažīties, vai jautājums vispār ir sadzirdēts. Runāt tikai noskaidrotus pārdomātus vārdus, kas pilnīgi atbilstu patiesībai, — šī no tēva mantotā īpašība, kura bagātīgi pārtapusi arī viņas glezniecībā, bija jau bērnībā, vidusskolas laikā, studentu gados un nav mainījusies arī šodien. Gribas domāt, ka tieši tādēļ Līvijai nav arī neviena spekulatīva un sasteigta darba.”
***
Vizītkarte.
Līvija Endzelīna dzimusi 1927. gada 30. oktobrī Rīgā dzejnieces, literātes, tulkotājas un skolotājas Martas Grimmas un valodnieka Jāņa Endzelīna ģimenē.
1946. g. — 1948. g. — studējusi Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē.
1948. g. — 1953. g. — studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā.
Bija precējusies ar gleznotāju Uldi Zemzari, ir dēls Imants.
No 1960. gada sākusi piedalīties mākslas izstādēs.
1964. gadā uzņemta Mākslinieku savienībā.
1967. gadā darbi eksponēti vispasaules izstādē “Expo—67” Monreālā.
1978. gadā piedalījusies izstādē “Piecdesmit šedevri no Padomju Savienības muzejiem un galerijām” Nacionālajā mākslas muzejā Prāgā.
1979. gadā piedalījusies latviešu mākslinieku grupas izstādē Maskavā.
1982. gadā personālizstāde Mākslas dienās Stučkas (tagad — Aizkraukles) vēstures un mākslas muzejā Koknesē.
Katru gadu notikušas personālizstādes daudzviet Latvijā, saņēmusi dažādus valsts apbalvojumus.
Gleznas eksponētas daudzu zemju mākslas izstādēs.
Tās ir muzeju un privātajās kolekcijās Rīgā, Tukumā, Valmierā, Jelgavā, Bauskā, Ventspilī, Viļņā, Ščecinā, Maskavā, Sanktpēterburgā, kā arī ASV, Japānā, Vācijā, Šveicē.
