Latviešu kultūras leģendai, literatūras Maestro, kā viņu dēvēja jau kopš pirmā stāstu krājuma ”Maestro” iznākšanas 1936. gadā, Anšlavam Eglītim 14. oktobrī būtu bijis 100 gadu.
Latviešu kultūras leģendai, literatūras Maestro, kā viņu dēvēja jau kopš pirmā stāstu krājuma “Maestro” iznākšanas 1936. gadā, Anšlavam Eglītim 14. oktobrī būtu bijis 100 gadu.
Anšlava Eglīša vārds ir pazīstams arī Aizkraukles rajona teātra cienītājiem — pirms pāris gadiem Pļaviņu kultūras nama dramatiskais kolektīvs iestudēja Anšlava Eglīša lugu “Pa purna tiesu”. Savukārt aizkraukliešiem šovasar bija iespēja noskatīties Lielvārdes tautas teātrī iestudēto Anšlava Eglīša lugu “Kazanovas mētelis”. Viņa lugas bijušas arī Latvijas vadošo teātru repertuāros, piemēram, “Omartija kundze”, “Pēc kaut kā cēla, nezināma”, “Bezkaunīgie veči”.
Manai paaudzei skolas laikā šī rakstnieka vārds bija svešs, jo tas, kurš dzīvoja aiz “dzelzs priekškara”, nebija tautai piederīgs. Taču talantīga autora darbi agri vai vēlu atrod savu lasītāju neatkarīgi no ideoloģijas aizsega biezuma.
Latviešu biedrības namā Rīgā notika Anšlava Eglīša jubilejai veltīta pēcpusdiena. Rakstnieks Zigmunds Skujiņš, kurš lasīja eseju par Anšlavu Eglīti, bija izbrīnīts, ka, neraugoties uz ļoti pieticīgo reklāmu, Zelta zāle bija stāvgrūdām pilna, klausītājiem vajadzēja stāvēt kājās. Rīgas un Liepājas teātru aktieri lasīja fragmentus no Anšlava Eglīša romāniem “Līgavu mednieki”, “Homo novus”, rakstnieka vēstules latviešu kultūras darbiniekiem, dzeju, fragmentus no izrādēm “Pa purna tiesu” un “Kazanovas mētelis”. Žēl, ka tagad neviena teātra repertuārā nav iekļauta kāda no rakstnieka lugām. Manuprāt, ne vienam vien šajā laikā tā būtu kā spirdzinājums dvēselei. “Dzīve elpo kā sievietes krūtis: augšup, lejup, augšup, lejup. Ja patlaban esam nolaidušies lejā, tad jau nākošais elpas vilciens mūs var pacelt pašā galotnē” — šī Kazanovas atziņa ir kā mudinājums turēties pie cerību stara, neiegrimt depresijā, dzīves apnikumā.
Lai gan liktenis Anšlavu Eglīti īpaši nelutināja (bija slimīgs, daudz laika pavadīja slimnīcās, sanatorijās), arī viņš līdzīgi Kazanovam dzīvoja pilnu krūti, spēkus smeldamies kalnos, kuri viņam bija bezgala mīļi. Literatūras zinātnieks Viktors Hausmanis raksta: “Anšlavs Eglītis kļuva par kaislīgu kalnā kāpēju. Taču kalni iepotēja viņā vēl kādu citu pavisam vienkāršu atziņu: ja esi lejā, jātiek uz augšu, jātiek kalnā, jāuzrāpjas virsotnē. Lai vai kā! Un var pat pabrīnīties, cik daudz enerģijas iemājoja Anšlava Eglīša kalsnajā, pat kuslajā ķermenī.” (“Kultūras Diena”)
***
Fakts.
“Latvijas pasts” rakstnieka Anšlava Eglīša simtgadē laidis klajā viņam veltītu pastmarku. Tajā attēlots motīvs no Eglīša darba “Pansija pilī” mākslinieka Jura Utāna interpretācijā. Uz pirmās dienas aploksnes ir rakstnieka portrets, viņa rokraksta fragmenti un tēls no pastmarkā izmantotā darba “Pansija pilī”. Pastmarkas nomināls ir 67 santīmi, tirāža — 600 000 eksemplāru.
***
Izziņa.
Rakstnieks, dramaturgs, dzejnieks, žurnālists un mākslinieks Anšlavs Eglītis dzimis 1906. gada 14. oktobrī Rīgā, miris 1993. gada 4. martā Losandželosā. Tēvs — rakstnieks Viktors Eglītis, māte — skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte. Sieva — gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa.
Skaistākos jaunības gadus mākslinieks pavadīja Inciemā (Krimuldas pagastā).Vēlāk par šo laiku Eglītis uzrakstīja atmiņu romānu “Pansija pilī”.
1935. gadā Anšlavs Eglītis beidza Mākslas akadēmiju, strādāja par zīmēšanas skolotāju, ilustrēja grāmatas (A. Misē noveles, J. Poruka “Mārtiņš Gīze”, O” Henri stāstu izlasi).
No 1938. gada bija laikraksta “Jaunākās Ziņas” līdzstrādnieks, 1940. gadā strādāja žurnālā “Atpūta”.
1944. gadā rakstnieks devās uz Vāciju, 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV. Kopš 1952. gada dzīvoja Losandželosā.
1936. gadā iznāca pirmais stāstu krājums “Maestro”. Populārākie romāni: “Līgavu mednieki”, “Homo Novus”, “Piecas dienas”.
Amerikā Eglītis darbojās Holivudas preses grupā, rakstīja recenzijas kinofilmām un teātra izrādēm. Tā laika iespaidi atspoguļoti grāmatā “Lielais mēmais”, kurā ir bagātīgs materiāls par kinovēsturi.
Veltītu Anšlava Eglīša simtgadei, apgāds “Jumava” laidis klajā viņa rakstu krājumu “Maestro”. Grāmatā ietverti arī vairāki stāsti, kas periodiski publicēti dažādos dienas laikrakstos un izdevumos, bet nav bijuši krājumā.
