Jānis Lazda. Ir jādzīvo! Tev atkal sāp. Kā kuļmašīna veca rij tavas domas vainas kūlīšus.
Jānis Lazda
Ir jādzīvo!
Tev atkal sāp. Kā kuļmašīna veca
Rij tavas domas vainas kūlīšus.
Vairs nav kas roku, uzliekot uz pleca,
Guldītu uz silta mūrīša.
Tev atkal sāp. Kā asais purva grīslis
Griež tavas delnas nokavētais glāsts,
Un pazemē, starp radinieku pīšļiem,
Sev vietu meklē tavas dzīves stāsts.
Tev atkal sāp. Sirds negrib vairāk kalpot
Un samocīto smaidu spodrināt,
Un, piekusis ap tenku peļķēm laipot,
Prāts glāzītei lūdz bēdas dziedināt.
Tev atkal sāp. Dzeļ zaudējums kā bite,
Un mīļās rokas tikai sapņos skauj,
Ir jādzīvo — lai tava asinsrite
Baltās dienas aizmirst neatļauj!
***
Alma Upmale
Vai tas tik grūti?
Panākt man solīti pretī —
vai tas tev būtu grūti?
Tikšanās brīži tik reti
aizslīd gar loga rūti.
Uzlikt man roku uz pleca —
vai tas būtu tik daudz?
Zinu, šajā pasaulē vecā
būs vienmēr kāds jāpasaudz.
Noraust man rūpes no vaiga —
lai ar to būtu pateikts viss.
Laiks jau pret rudeni staigā,
drīz aizdegsies pīlādzis.
***
Gina Viegliņa
* * *
Tik maz, tik maz man mīlestības
Ir devis Dievs un liktenis,
Varbūt tā daudziem, daudziem bijis
No laika gala, izsenis.
Varbūt tā baltā mākonītī
Ir paslēpusies, var jau būt,
Ar saltu vēju, pieskārienu
Tā tumšā upē dziļi zūd.
Ak, Dievs, cik maz ir mīlestības
Uz pasaules, jā, tā tas ir,
Stāv divas priedes kalna korēs,
Tās dziļi bezdibeņi šķir.
***
Jānis Lazda
Pēdējā deja
Lūdzu, atļauj man tevi
Uzlūgt uz pēdējo tango,
Lai atkal varētu sevī
Izjust, kā vētra bango.
Izjust vēl pēdējo reizi,
Mati kā tavi smaržo.
Izjust vēl pēdējo reizi
Samtaino lūpu garšu.
Lūdzu, dāvā šo deju
Un pēdējo skūpstu man,
Lai varu, neslēpjot seju,
Dzirdēt, sāpes kā skan.
Un paņemt līdzi sev sirdī
Tavas elpas pēdējo glāstu.
Un noslēpt dziļi sev sirdī
Pēdējās mīlas stāstu.
***
Jānis Lazda
Kas cits, ja ne tu…
Paskaties, mīļotā, kaimiņu sētā
Mazuļu smiekli kā zied,
Diemžēl mūsu ikdienas rētās
Vējš tikai noktirni dzied.
Paskaties, mīļotā, salna no rītiem
Pļavas un tīrumus sedz,
Bet mūsu pirkstiem nesavītiem
Nav kas siltumu dedz.
Ieskaties, mīļotā, dvēseles dzīlēs
Un neaizliedz smaidam plaukt,
Kas, ja ne tu, mani vēl mīlēs
Un gribēs par savu saukt.
***
Gina Viegliņa
Es mīlu
Es mīlu vēju, bērzus, pļavas
Un visu to, ko dzīve dod,
Un ugunīgi sārtās kļavas,
Un to, ko tikai daba prot.
Vēl daudz ko es no dzīves ceru,
Vēl daudz ko vēlos izdarīt,
Vēl saulesstarus rokās tveru
Un domāju, ko Dievs dos rīt.
Un var jau būt, ka citu dienu
Pār mani prieka stari līs
Un mīlestība, labestība
Kā putns tieksies debesīs.
Es mīlu vēju, bērzus, kļavas
Un visu to, ko daba prot.
Un rudzupuķes, zaļās pļavas,
Un zvaigžņu krelles mirgojot.
***
Gina Viegliņa
* * *
Uzzied baltas rozes, rudzupuķes zilas,
Augstu debesīs skan cīrulīša balss,
Un starp dienām, Dieva novēlētām,
Rīts kāpj debesīs tik kautrīgs, palss.
Steidzas ļaudis jaunu dienu sijāt,
Steidzas bites medu kārēs krāt,
Steiga, steiga, visu mūžu steiga,
Upes ūdeņi plūst steigā, manuprāt.
Vakarā, kad diena iekāpj eglēs,
Putni cieši savus spārnus kļauj,
Lēnām satumst zilpelēkā debess,
Klusums lēnām manu galvu skauj.
***
Velta Aizupe
Taka uz mājām
Sārtas lāses no rītausmas svīdas
rasainā zālē un ziedlapās pil,
Tikko modies no zaļganas snaudas,
purinās dzegužu piezvanīts sils.
Pāri vecupes meldrājiem lēkā
nevaldāms saulītes zaķēnu spiets,
Dāsni burvīgu aromu vējo
pļavas un sīkākais grāvmalas zieds.
Taka līgani glaužas pie kājām,
vedot, lai solis ne maldās, ne klūp,
Abas sensenas paziņas esam,
zinām, kur tēvmāju skurstenis kūp.
***
Velta Aizupe
Viens vienīgs
Tikko bija vēl apmācies rīts.
Kamēr viens vienīgs saulītes stars
cauri vieglītēm izspraucies tam,
kādus brīnumus izdarīt var!
Ausma debesīs rožaina svīst,
un tā pasauli nokrāso līdz,
Zeme pērļainos vizuļos zib,
visa radība gavilēs trīc.
Tikko gulēja akmens uz sirds.
Kamēr viens vienīgais Dievišķais gars
dvašu vieglītēm uzpūtis tam,
kādus brīnumus izdarīt var!
Sirdī brīnišķa cerība most,
ka var smagums un nedienas rimt,
ja bez bailēm un šaubām vien es
ļauju dvēselē ticībai dzimt.
***
Velta Aizupe
Manis nav mājās
Nē, patlaban manis nav mājās.
Līdz kaklam kad šodienas likstas,
es sev “dzērvju zābakus” stīvēju kājās
un aizbrienu bērnības rāvainos čikstos.
Tik vien toreiz bija tās bēdas!
Vēl protests pret dienvidū piespiedu snaudu,
vēl rugainē nejauki sadurtas pēdas,
un konfektēm mūžīgi pietrūcis naudas.
Bet bija gan pārpārēm prieka!
Ik diena kā brīnumu solījums dzima
un pildīja visu — līdz pēdīgam niekam.
Bet vakari zeltsārtā dūmakā grima,
zem piekalnes liepas man paslepus vēstot
daudz daiļu un brīnišķu teiksmu,
un burvīgus sapņus man dvēselē dēstot,
ka dzīve būs vienviena laime un veiksme.
Nē, patlaban manis nav mājās.
