Sarmīte Rode. Ja it visu, kas sāpēs ilgots, uz mirkli būtu aizmirst ļauts.
Sarmīte Rode
* * *
Ja it visu, kas sāpēs ilgots,
Uz mirkli būtu aizmirst ļauts,
Es lūgtu naktsvijolēm aizdot
Man spītības un prieka nedaudz,
Lai tavās acīs skatīt varu,
Kā Jāņugunis deg un dziest,
Par māsu saukt smilgu un madaru,
Pie viņām palikt un neatgriezties…
***
Sandra Lejiņa
* * *
Gaišzilais sapnis izkūpēja.
Gaišzili dūmi izklīda vējā.
Iesēšu nākamgad
cerības rozā —
varbūt tad pievākšu
pilnu grozu
panākumiem,
sasniegumiem,
ienākumiem
bez zaudējumiem.
Ienāksies laimīte,
ienāksies prieki,
vērdiņš no vara
un citi nieki.
Pārdošu tirgū,
uzcelšu pili
no svaiga gaisa,
no sapņiem
gaišziliem…
***
Sarmīte Rode
Veltījums
Kad rokas pār taustiņiem skrien,
Tevī šalc upe un gavilē birzs,
Maza meža laumiņa rīta rasu brien,
Tā tava jaunā un karstā sirds.
Gaiss ir tik pilns no dvēseles trīsām,
No rozes čukstiem vasaras rītā,
Kad pēc laimes un mīlas asarām
Tu skani brīva un piepildīta.
***
Sarmīte Rode
Bērnam
Ja man nebūtu tevis, es nezinu, vai justu,
Vai bēdu skaisti nest, celt pret debesīm kā krustu.
Un neizbīties sava vājuma, par siltu aizvēju kļūt
Tam putnēnam mazam, kas manos sirdspukstos nepazūd.
Ja man nebūtu tevis, vai gan es vēl spētu
Ik rītu saulei pateikties par dienu izauklētu?
Vienīgi tu šai dzīvē liec ar spožu gaismu starot,
Par sīkstu liepu būt, kuras zaros tev pavasarot.
***
Gina Viegliņa
“Viss savādāk, viss citādāk mums rit”
(A. Vējāns)
Viss savādāk, viss citādāk mums rit,
Kas zin’, ko Dievs ir gribējis, ko sniedz,
Jau pusmūžs nodzīvots, un zvani kaut kur sit,
Virs eglēm samanāms jau sārtais saules riets.
Ar katru dienu solis gurdāks kļūst,
Kā usnes sāpes dziļi sirdī dur,
Skat, bija zieds, bet šodien tas jau lūzt,
To it nekāda vara nenotur.
Dzied silti vēji bērzu galotnēs,
Viz sapņu tīmeklītis rīta rasā,
Pa tikko pļautu pļavu brienam mēs,
Pa pļāvumu, kas duras kājās basās.
***
Gina Viegliņa
Cik dīvaini! Tā gads no gada
Iet projām ziema, saule nāk,
Un, liekas, laikam strauji skrejot,
Pat mākoņi klīst savādāk.
Te piezemēti, pelēcīgi,
Te balti, melni — līst un līst,
Te gaiši, skumji, apmulsuši
Pa zilo debess pļavu klīst.
Cik dīvaini! Tā gads no gada
Jau baltābeles ziedi mirdz,
Pēc kaut kā tāla, nezināma
Vēl ilgās nodreb mana sirds.
***
Gina Viegliņa
Jau vasara ar liepu ziedu smaržām,
Un putnu dziesmām pilns ir agrais rīts,
Stāv makšķernieki niedrēs dīķa malā,
Kā spāres pludiņi tiem makšķerkātos trīc.
Un sārta saule sēž virs Tauru sila,
Un cīrulītis zilgmē kaut ko triec,
Pēc veldzes izslāpuši vasarīgie ziedi,
Pēc ūdens malka vālodzīte kliedz.
Bet svelme nerimstas, tā saules starus kaisa
Pār pļavām, kurās siena vāli gulst,
Pār baltu ceļu, putekļainu, garu,
Kur pelēks zaķēns apstājies un mulst.
No meža ieloka līdz Valles, Ērgļu purviem,
Nāk Jāņi, Līgas, Jāņabērni iet,
Skan dziesma ozolos un vecās liepās,
Kā milzu puķes Jāņugunis zied.
***
Alma Upmale
Mazpilsētiņai Pļaviņām
Tur, kur bites liepās ganās,
vēji šūpo galotnes.
Tur ir visa dzīve mana,
tur vēl ilgi būšu es.
Tur, kur debess putniem pilna,
pilnas koku pazares.
Tur par mani daino dzilna,
lai vēl ilgi būtu es.
Sapņodama jūrai piekļūt,
Daugaviņa viļņus nes.
Sagadījās tas, kam jābūt:
tur ar tevi tikos es.
Tur rit manas mūža dienas,
satin gadus virtenē.
Kamēr sirds pie tevis sienas,
šeit vēl ilgi būšu es.
***
Alma Upmale
Mīlu tevi, dzīve!
Mīlu tevi, dzīve, tādu,
kāda man nolemta esi.
Reiz tu mani devītā viļņa
galotnē nesi.
Tad iemeti straumē,
kad vēl nepratu peldēt…
Nu jau labu laiku tavā solā
nākas savus svārciņus deldēt.
Ko devusi esi, ko atņēmusi?
Kā turpmāk raudzīties —
Uz kuru pusi?
Paldies tev, labā, ka vispār
pasaulē maldos!
Kādreiz apskaidrota,
bet citreiz tik tikko valdos,
Ka visu, šķiet, klāj nebeidzamas skumjas…
Tad saņemu sevi rokās:
paceļu acis uz augšu
un, raugi —
cik ātri ap mani koki un bērni aug.
Un atkal pāri galvai
tīras debesis jumjas.
