Velta Aizupe. Man tevis pietrūkst. Tās liepas kalna galā trūkst, zem kuras vienmēr biju bērns, no visa droši pasargāts caur gadu desmitiem, vēl pērn.
Velta Aizupe
Man tevis pietrūkst
Tās liepas kalna galā trūkst,
zem kuras vienmēr biju bērns,
no visa droši pasargāts
caur gadu desmitiem, vēl pērn.
Kur nu lai tagad tveros es,
kad krūtīs bēdu smagums tūkst
kā spiedīgs lietus padebess?
— — — — — — — —
Man tevis ļoti pietrūkst, māt.
***
Gina Viegliņa
* * *
Jau pavasaris, saules spožums
Pār pelēcīgo zemi līst,
Un pārgalvīgo dzērvju skaļums
Kā negudrs pa purvu klīst.
Un atmaigst dvēseles un sirdis,
Vēl īsu brīdi, vēl mazliet,
Jau kūsā dzīslās bērzu sulas,
Un dvēsele kā putni dzied.
Ak, Dievs! Es lūdzu: ļauj mazlietiņ
Vēlreiz man visu pārdzīvot,
Gan pavasari, cīruļdziesmu,
Un saules staru glāstus dod.
***
Jānis Lazda
Vientuļniecei
Nesēdi viena — ej, meklē
Dzelmē, padebešos,
Nebaidies nokāpt peklē
Dvēseles gruvešos.
Pārstāj žēlot sevi,
Nepārmet liktenim.
Atdod, ko neatdevi,
Uzsmaidi spogulim.
Un kādā jaukā dienā
Beidzot tu savu princi
Smaržīgā, sausā sienā
Sauksi par mīļo minci.
***
Velta Aizupe
* * *
Kad naktīs miegs man nenāk,
es saucu ciemos laikus tālus,—
un atkal tā kā senāk
pļauj mēnessirpis miglas vālus.
Un pāri rasas pilnām lejām
klāj zvīļojošu staru grīdu,
lai man un mazām puķu fejām
tur līgans dejas solis slīd…
***
Gina Viegliņa
* * *
Šī pasaule, šī zeme, man tā šķiet,
Ir brīnišķīga, dīvaina mazliet,
Te stārķi lido, dzērves purvā kliedz,
Un balti bērzi skaras zemu liec.
Šī pasaule, šī zeme — mīļa man,
Par sauli strazdi dzied, viss trīc un skan,
Kad pavasara smaržas dārzos plūst,
Tās mākoņpūkās atduras un kūst.
Šī pasaule, šī zeme, man tā šķiet,
Vismīļākā, kad lakstīgalas dzied,
Ir pamodusies saule, jauna diena
Drīz smaržos vasara pēc tikko pļauta siena.
***
Velta Everte
Pārdomu brīdī
Un var jau būt,
Ka kaut kam aiziets garām.
Un kaut kur dzīvē
Solis pasperts lieks.
Un var jau būt —
Par daudz ir sāpēts,
Un kas lai zina,
Kur palicis ir prieks?
Tas bij’ tik sen…
Ir aizsteigušies gadi,
Un visa dzīve
Tikai tāds mazs nieks.
Kam esi vajadzīga,
Kas vēl gaida tevi?
Kam varētu vēl smaidīt
Un kam pretī iet?
***
Sarmīte Rode
* * *
Cik asaru pērlīšu ievīts
Tavā lakatā, māt?
Cik trauslu prieka ziedlapiņu
Pati sev vari uzziedināt?
Kad ūdensnēši plecus noliec,
Kas tevi skaistu dara?
Mostas diena un mīlošās acīs
Iemet dzirksti no pavasara.
Saudzīgi kā zeme prot
Vissīkāko lapu žēlot,
Tu līdzās esi un klusējot
Tālām sāpēm spēku iedod.
***
Jānis Lazda
Jūs, gudrie
Jūs, gudrie, veiksmīgie un stiprie,
Uz brīdi mitējieties skriet
Un istabā ar izdauzītiem logiem,
Pacentieties nenobīties iet.
Tur ieraudzīsiet jūs uz kailas grīdas,
Uz matrača, kas mazgāts nav jau sen,
Kā cilvēkbērns ar kāju pirkstiem strīdas
Un pārmet tiem, ka salst tie kā nekad.
Viņš silda tos ar savu elpu mutē
Un vīstās ciešāk caurās lupatās,
Bet blakus ķeblis kroplu galdu stutē
Uz kura pudeles guļ maizes drupačās.
Jūs skatīsieties izbrīnīti apkārt —
Ne mēbeles, ne iemītnieks vēl kāds,
Pat naglas nav, uz kuras šalli pakārt,
Vien putekļi un melnums, gadiem krāts.
Tad sajutīsiet divas bērna acis
Un aukstumu, kas vaigos zobus cērt,
Un bērna acis klusējot jums sacīs —
Tev, onkul, mani nevajadzēs pērt.
Es būšu kluss, es neko neredzēšu,
Drīz mamma atnāks, pagaidi mazliet.
Es būšu kluss, es neko nedzirdēšu,
Es klausīšos, kā vēderiņš mans dzied.
Jūs, gudrie, veiksmīgie un stiprie,
Uz brīdi mitējieties skriet
Un istabā ar izdauzītiem logiem,
Pacentieties nenobīties iet.
***
Sarmīte Rode
* * *
Viss projām laists, tik atlicis
Kas izsāpēts un līdzi justs.
Tai cimdu pārī ieadīts
Auseklītis un Māras krusts.
Tur skujiņu rakstā viss mūžs
Caur zeltainām pienenēm atviz.
Tik gaišs ir ziedēšanas prieks,
Ko tavas rokas kamolā satin.
***
Gina Viegliņa
Gulbis
Balts gulbis peldēja uz manu pusi,
Es krastā stāvēju kā sastingusi.
Un šķita: es no jauna piedzimusi,
Jo gulbis peldēja uz manu pusi,
Kad zeme saules staros sasilusi,
No ziemas stinguma tik tikko atvilgusi.
Es krastā stāvēju, sirds bija pamirusi,
Jo gulbis peldēja uz manu pusi.
