Gina Viegliņa. Es gribu saules rietu dāvināt.
Gina Viegliņa
Es gribu saules rietu dāvināt
Un pavasari, ceriņus turklāt,
Un mākoņus, un koši zaļas pļavas,
Un liepu ziedus, rudenīgās kļavas.
Es gribu mīļu smaidu dāvināt
Un vāzē baltas pīpenes turklāt,
Un vasaru, un rasu sudrabotu,
Ja varētu, es tikai tev to dotu.
Es gribu baltas rozes dāvināt
Un sauli, zilas debesis turklāt,
Ak, Dieviņ, ja es tikai varētu,
Es visu pasauli jums dāvātu.
***
Sarmīte Rode
Kas iemantots, kas iekarots
Man tevis gaidīšanas gados?
Vai brīžus svētlaimībā zagtos
Par saviem saukt kāds atļaus?
Kad ieguvums kā malduguns
Uzliesmo, izplēn un dziest,
Kas paliek man? Tavs solījums —
Rītam ticēt, bet neatgriezties?
Sarmīte Rode
***
Ja es varētu tev pasacīt…
Piedod man manu klusēšanu,
Ne vārdi, asni zemē stīdz
Uz ilgu, drosmīgu ziedēšanu,
Zem saknēm noglabāts, bet dzīvs
No svešām acīm slēptais prieks.
Neliec man runāt — izzudīs
Gaismas tilts, kur satikties.
Ar zaļiem, dīgstošiem spārniem
Aizlido dienas bez apstāšanās,
Vārdus var mums atņemt,
Tikai ne mūžīgu ilgošanos.
***
Gina Viegliņa
Māte
Iet laiks, sen aizmirsušās ķildas,
Ik gads kā putnēns projām trauc,
Steidz ceļā māte, krūtīs ilgas,
Salts vējš to apņem, matus jauc.
Uz kurieni? Sauc viņai vēji,
Vai gājums šis nav veltīgs, māt?
Pie dēla es, vēl gribu, spēju
No ļaunas varas nosargāt.
Vairs nenāks viņš: šalc klusām egles,
Jo dvēsele sen veļos klīst,
Uz ceļa nokritusi māte,
Kā sudrabs lietus pāri līst.
***
Gina Viegliņa
Tik daudz vasaras un ziemas iets,
Tik daudz pārgalvīgi pavasarī smiets,
Tik daudz mīlēts, tik daudz as’ru liets,
Tomēr gribētos vēl uz šīs vietas
Pārtapt, pārdzimt, vēlreiz uzziedēt,
Vēlreiz šalkot, vēlreiz visu spēt
Un kā klintij — stāvēt, izturēt.
***
Maija Briede
(Mārai Zālītei)
Tā ir gudra taktika — nepārslavēt
Pazaļu ābolu vasaras vārtos
Pazaļa sienāža buramos vārdus.
Tā ir gudra taktika — jaunos ravēt.
Ne izrakt, bet cerīgi izstādīt
Tos ārā no puķu traukiem,
Jo netiek istabas augiem
Visgaišākie saules rīti.
Jo istabas augi par vāriem
Šai nesošu vēju elpai
Un niknu ziemeļu svelpai,
Kas zemtekstā pavasariem.
Tā ir gudra taktika — nepārslavēt,
Bet tomēr par zaļiem sienāžiem stāvēt.
***
Velta Aizupe
Pasaka
Es esmu tava pasaka.
Tu mani izdomāji
no siltiem atmiņu dzintara
gabaliņiem
rudenīgas jūras krastā.
No sasistas zvaigznes
atspulgu vārajām dzirkstīm
kādā garā un vientuļā naktī.
Tagad tu neveikliem pirkstiem
steidzies ielāgot mani
drošajā šodienas rāmī.
Un mums abiem sāp.
Velta Aizupe
Aka
Es esmu izdzerta aka,
izsmelta dziļāk par
pašu dziļāko lāsi;
Vēja triekta lapa,
kam novembris izdzēsis
pēdējās krāsas;
Piekususi dziesma
bez vārdiem un skaņas;
Pelēka, tukša un mēma
mētājos pati sev pa kājām…
Un tādu mani
tu gribi uz savām mājām?!
Velta Aizupe
Dzērve
Krūtīs bikla dzērve ausās.
Dzērve senu sāpi dziedē
aizmigušas upes krastā;
atvasaras saule gausi
nāk gar pašu debesmalu
gadiem garu ziemu kausēt —
…………………………..
Vai tu spēsi ticēt paliem
arī dzērves vietā?
***
Gina Viegliņa
“Ja dvēsele, kas aizdedzina citas,
par viņu mazāk Dieva mīlētas…”
(Velta Toma)
Ir dvēseles, kas aizdedzina citas,
Kā uguns kūlā sadedzina tās.
Un atziņas, kas krājušās bez mitas,
No jauna plaiksn uz zemes mīlētās.
No kurienes nāk liesmu sārtās kvēles?
Vai Dieva dzirksts, kas šaudās debesīs?
Varbūt tas liktenis, kas likts uz lielās spēles,
Ko tikai laika ritums izvētīs?
Kas spēku dod, to zina tikai vēji,
Un dzīves straumes mēness atspulgā,
Kas ziemas salā apstājušās spēji.
Bet gaisma nāk no tālās svētnīcas,
No stara klusiem, viegliem soļiem
Un nolaižas uz galvas gurušas.
