Pagājušonedēļ Aizkraukles 2. vidusskolas skolēni tikās ar dziedātāju Lindu Leen un dīdžeju Horenu Stalbi, kuri kopā iedziedājuši dziesmu Eirovīzijas dziesmu konkursam.
Pagājušonedēļ Aizkraukles 2. vidusskolas skolēni tikās ar dziedātāju Lindu Leen un dīdžeju Horenu Stalbi, kuri kopā iedziedājuši dziesmu Eirovīzijas dziesmu konkursam.
Aizkraukles 2. vidusskolas zāle bija skatītāju pārpilna. Jaunieši ar skaļām ovācijām uzņēma gan mūziķu ierašanos, gan Lindas buču skolas dīdžejam. Pasākums bija organizēts kā konference, kuras laikā Linda un Horens atbildēja uz skolēnu jautājumiem. Viesi uzsvēra, ka bērni var jautāt par visu, kas viņus interesē. Pirmā un arī interesantākā jautājuma autoram bija paredzētas balvas — solistu foto un mūzikas ieraksta disks. Interesantākais Lindai šķita kādas meitenes jautātais, vai viņas mati ir īsti jeb tā ir parūka. Ziņkārīgā par matu īstumu varēja pārliecināties, tos pataustot.
Uzpīpē divarpus gados
Aizkraukliešu jautājumi reizēm zālē izraisīja vispārēju jautrību, bet neviens bez atbildes nepalika.
— Jūsu pirmā uzstāšanās?
Linda: — Tas bija bērnudārzā duetā ar Pēterīti. Pēc divdesmit gadiem viņu atkal satiku — nedaudz ir mainījies.
— Pirmais pastrādātais nedarbs?
Horens: — Man bija apmēram divarpus gadu. Aizgājām ar omīti uz veikalu. Pareizāk sakot — viņa mani aiz rokas aizvilka. Atstāja uzgaidāmajā telpā, pati iepirkās, tad tādā pašā stilā devāmies mājup. Ejam pa ielu, cilvēki smejas, atskatās uz mums. Vecmāmiņa nesaprot, kas par lietu, beidzot iedomājas paskatīties uz mani — uzgaidāmajā telpā esmu atradis cigaretes galu un tagad ar to mutē cēlā gaitā soļoju blakus omītei…
Ko dara Lindas vīrs?
— Kāpēc jums tāds uzvārds?
L.: — Burtu savienojums “Leen” neko nenozīmē, tikai labi skan. Kad vienā skolā stāstīju, ka man kādreiz bija uzvārds Feldberga, pirms tam — Lezdiņa, man pajautāja: “Ko dara jūsu vīrs?”. Neesmu precējusies. Mana mamma ir divreiz precējusies, tāpēc man mainīts uzvārds.
— Mīļākā rotaļlieta bērnībā?
H.: — Ar atslēdziņu uzvelkams metāla motocikls. Arī lācis, bet tāds jau laikam bērnībā ir katram.
L.: — Man mīļāko rotaļlietu uzdāvināja 18. dzimšanas dienā.
— Cik ilgi dziedat kopā?
H.: — Apzināti kopā iedziedājām dziesmu Eirovīzijas konkursam, un tas arī ir mūsu pirmais kopīgais šāda veida projekts.
L.: — Dziesma “Stop the war” nav dziesma par karu. Tā ir pret to un par mīlestību.
Saista “humpalu” veikali
— Vai esat iepirkušies lietotu apģērbu veikalos?
L.: — Jā, tur var atrast labas mantas. Skolas laikā šādus veikalus apmeklēju bieži, bet tagad vairs nē, jo ļoti nepatīk iepirkties.
H.: — Man nav aizspriedumu pret “humpalu” veikaliem, tur ir diezgan stilīgas lietas. Desmit gadu esmu nostrādājis par modeli un zinu, ka vieni un tie paši džinsi katram izskatīsies savādāk. Jāmeklē sev piemērotākais stils, un lietotu apģērbu veikalos var atrast katra gaumei atbilstošu apģērbu.
— Jūsu elks mūzikas pasaulē?
H.: — Daudzi izvēlējušies favorītu, kuram vēlētos līdzināties, bet man tāda nav. Pasaulē neko nevajag otru. Slikts oriģināls vienmēr būs labāks par labu dublikātu.
— Vai jums ir otrās pusītes?
H.: — Abiem. Man ir pat liela ģimene — četri bērni.
Patīk truši un bizmārītes
— Jūsu attieksme pret jauniešu problēmām, narkotiku lietošanu?
H.: — Visas pretnarkotiku akcijas izskatās kā reklāmas. Narkotiku ļaunums ir atkarībā. Piemēram, uz heroīna iepakojuma nav rakstīts: no pārdozēšanas var nomirt.
— Mīļākā kinofilma?
H.: — Man ļoti patīk tā, kurā filmējies Renārs Kaupers (“Vecās pagastmājas mistērijas” — aut.). Ļoti ietekmēja un ilgi nevarēju attapties pēc filmas “Glābjot ienaidnieku Raienu” noskatīšanās. Amerikāņu filmās karš atgādina rotaļu, kur tas tēlots tā, lai patiktu. Noskatoties šo kinofilmu, saproti kara postu.
L.: — Man visvairāk patīk “Limuzīns Jāņunakts krāsā”.
— Vai jums mājās ir dzīvnieki?
L.: — Nedrīkstu dzīvoklī viņus turēt, bet pundurtrusīti labprāt gribētu. Mani mīļākie kukaiņi ir bizmārītes.
H.: — Man pie mammas ir kaķis.
Izpelnās meiteņu simpātijas
Jaunieši lūdza Horenam padziedāt vienam, bet, kamēr dziedāja Linda, viņš atraktīvi iejutās ritmā. Skatītāji arī vēlējās zināt, vai ģitārists, kurš spēlē pavadījumu, vispār prot runāt. Kaspars no grupas “Time after time” meiteņu sirdis, šķiet, iekaroja ar pāris pateiktajiem teikumiem, jo pēc pasākuma viņu ielenca krietns pulciņš meiteņu, kuras kopā ar viņu gribēja nofotografēties.
“Staburagam” Horens Stalbe atzina, ka tikšanās ar skolēniem izvēlēta tādēļ, ka jaunieši ir visaktīvākā klausītāju daļa: “Viņiem ir svarīgi iepazīt mūs, bet mums ir nozīmīgi zināt, ko viņi domā. Tāpēc organizējam debates, lai labāk izprastu viens otru.”
Linda un Horens divu nedēļu laikā viesojušies daudzās Latvijas skolās, un pēdējais šīs akcijas pasākums notika Skrīveros. Horens atzīst, ka šīs divas nedēļas, lai arī reizēm šķitušas nogurdinošas, devušas pozitīvu lādiņu. Viņš solīja, ka pēc nelielas atpūtas viņi, iespējams, turpinās koncertēt skolās.
Vai Eirovīzijas dziesmu konkursā viņi piedalās ar ciešu apņemšanos uzvarēt? Horens atzina, ka tādu cerību lolojot gan: “Slikts tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Nebūtu jēgas piedalīties, ja necerētu uz panākumiem.”
