Pēc pašvaldību vēlēšanām pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis. Uzvarētāji priekā sadalījuši amatus, zaudētāji apraduši ar nenovēršamo. Apraduši, bet ne samierinājušies.
Pēc pašvaldību vēlēšanām pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis. Uzvarētāji priekā sadalījuši amatus, zaudētāji apraduši ar nenovēršamo. Apraduši, bet ne samierinājušies. Ja par amata zaudēšanu nevar kādam ieriebt, tad vismaz sev kādu labumu taču var “izsist”. Tā vēsu prātu rīkojas bijušais Limbažu mērs Ojārs Puriņš, pieprasot viņam izmaksāt kompensāciju gandrīz 10 tūkstošu latu apmērā pēc nodokļu nomaksas.
Par ko gan var saņemt tādu naudu? Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju tik daudz nenopelna pat gada laikā. Tas, ka jāizmaksā kompensācija triju amatalgu apmērā, protams, noteikts likumā, un šādu “sāpju naudu” par amata zaudēšanu saņems arī tie daži pagastu vadītāji, kuri palika bez amata Aizkraukles rajonā.
Vēl trīs algas limbažnieks prasa saskaņā ar domes darba samaksas nolikumu. Arī tas vēl nebūtu nekas, ja reiz tāds nolikums pieņemts un apstiprināts. Taču 12 (!) amatalgu kompensāciju Puriņa kungs iecerējis, vicinot rokā Latvijas valsts iestāžu, pašvaldības uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrības kolektīvo līgumu ar domi, kuru gan bez deputātu akcepta vienpersoniski noslēdzis pats Puriņa kungs.
Ko lai saka? Nu jāprot padomāt par savu nākotni laikus. Daži tomēr apzinās, ka mēra krēsls nav uz mūžīgiem laikiem pie dibena pieaudzis. Ja ir iespēja no pašvaldības maka pagrābt, tā jāizmanto. Tie, kas to nezina vai neprot, paši vainīgi. Piemēram, Alūksnes mērs, kuru arī atkārtoti amatā neievēlēja, vēl vispār neesot iesniedzis nekādu prasību kompensēt amata zaudējumu. Naivais, lai pamācās no kolēģa!
Neesam pārbaudījuši, varbūt līdzīgi un vēl “krutāki” līgumi ir arī Aizkraukles rajona vietvaru domju, padomju un pašvaldības uzņēmumu vadītājiem. Ja pēkšņi jāaiziet vairākiem vienlaikus, kompensācijas maksājot, pašvaldību var teju izputināt. Limbažnieks gan atrunājas, ka koplīgums slēgts nevis ar mērķi nodrošināt garantijas neievēlēšanas gadījumā, bet gan pasargāt domē strādājošos no “raganu medībām”, kādas nereti sākoties, mainoties vietējai varai, piemēram, Rīgas domē.
Ja pienākas, kāpēc gan neprasīt un nesaņemt arī desmit tūkstošu? Zili zaļi padzīvojot, zaudējuma rūgtums aizmirsīsies, un tad jau būs klāt Saeimas vēlēšanas, vēl pēc laiciņa — atkal jaunu deputātu izraudzīšana. Kas zina, varbūt izdodas pie tās pašas barotavas atgriezties. Ir vērts!
