Šonedēļ Saeima trešajā un galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Politisko organizāciju finansēšanas likumā, jo jau no šīgada 1. janvāra politiskajām partijām ir tiesības uz finansējumu no valsts budžeta. Grozījumi veikti, lai pilnveidotu regulējumu politisko partiju finansēšanai, un tie paredz uz pusi samazināt politisko organizāciju priekšvēlēšanu izdevumus.
Naudu no budžeta turpmāk varēs saņemt arī tāda partija, kas izveidojusies pēc Saeimas vēlēšanām, apvienojoties divām vai vairākām partijām, kas iepriekš saņēmušas valsts finansējumu. Likuma grozījumi skars arī politiskās partijas biedra iestāšanās, biedranaudas iemaksas un dāvinājuma apmēru, kas turpmāk vienai partijai gadā nedrīkstēs pārsniegt piecdesmit minimālo mēnešalgu līdzšinējo simts vietā.
Izklausās jau daudzsološi, taču vai šie dāvinājuma “griesti” patiešām tiks ievēroti un politiskās partijas atkal nemeklēs aplinku ceļus, kā ziedojumu, dāvinājumu un priekšvēlēšanu kampaņai atvēlēto latu savākt un izlietot vairāk nekā ļauts?
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) pēc
11. Saeimas vēlēšanām veica pārbaudi saistībā ar likuma ievērošanu priekšvēlēšanu laikā. Pārbaudēs KNAB konstatēja, ka divi politiskie spēki bija pavisam tuvu pietuvojušies atļautajam izdevumu apmēram, izmantojot 97 un 95 procentu no pieļaujamās summas. Tas nozīmē, ka nākotnē lielākajiem tērētājiem savas partijas tēla spodrināšana būs jāiekļauj divreiz mazākos izdevumos.
Ar politisko partiju sodīšanu un pieprasījumu atmaksāt nelikumīgi iegūtos un tērētos līdzekļus līdz šim klājies raibi. Pirms vairākiem gadiem KNAB “Tautas partijai” pieprasīja atmaksāt vairāk nekā miljonu latu, kas pārtērēts savu “spalvu spodrināšanai”. Kas no tā iznāca? Nav partijas, nav parādu!
Politikas eksperti spriež, ka Latvijas sodu sistēmā izveidojusies gandrīz unikāla situācija, jo atbildība par finansēšanas noteikumu pārkāpšanu noteikta tikai partijai kā juridiskai personai. Tas nozīmē, ka no partijas līdzekļiem samaksā tikai piespriesto naudassodu, bet patiesie kampaņas izdevumu plānotāji paliek nesodīti. Acīmredzot šāda sistēma ir ērta gan partijām, gan to ziedotājiem. Diskutējams ir arī jautājums, vai likuma neievērotājas partijas biedriem vajadzētu anulēt deputātu mandātus? Iespējams, jā. Ja atklātos, ka likums pārkāpts apzināti, tad konkrētu cilvēku par šādu rīcību varētu sodīt, atņemot deputāta mandātu. Varbūt bargāks sods par pārkāpumiem atturēs tos darīt no jauna, jo Latvijas Republikas prokuratūras devīze skan: “Likums ir bargs, bet tomēr likums.” Vai tautas kalpi, kuriem būtu jārāda piemērs pārējiem, turpmāk to spēs ievērot vai ļausies kārdinājumam?
