Saeima pieņēmusi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, un 119 administratīvo teritoriju vietā būs 42 (valstspilsētas + novadi). Vairākas pašvaldības likuma normas un tā apspriešanas procesu apstrīd un iesniegušas pieteikumus Satversmes tiesā.
Reformas priekšnoteikumi ir šādi.
1. Administratīvi teritoriālā iedalījuma, kurš pastāv no 2009. gada, sadrumstalotība un lielā nevienlīdzība gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Piemēram, lielākajā novadā dzīvo gandrīz 40 tūkstošu iedzīvotāju, bet mazākajā — apmēram viens tūkstotis.
2. Pašreizējo novadu neatbilstība iepriekšējos gados izveidotajai infrastruktūrai (ceļu tīkls, slimnīcu izvietojums, vēsturiski izveidojies dominējošais centrs plašākā teritorijā u. c.). Ulmaņlaikos pastāvēja 19 apriņķi, kuri galvenokārt pildīja valsts pārvaldes funkcijas, bet visa saimnieciskā un sociālā dzīve koncentrējās pagastos, jo laukos dzīvoja 70% valsts iedzīvotāju. Padomju gados izveidoja 26 rajonus (līdz 1967. gadam — 21). Jāatzīmē, ka 50. gados Latvijas PSR bija sadalīta 58 mazos rajonos, piemēram, Jaunjelgavas, Neretas, Pļaviņu, Ērgļu u. c. un dažos apgabalos, bet vēlāk tos atzina par neperspektīviem.
3. Iedzīvotāju skaita samazināšanās visos reģionos, izņemot Pierīgu. Prognozējams, ka tuvākajos gados iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. 1989. gadā toreizējā Aizkraukles (Stučkas) rajonā dzīvoja 44 tūkstoši cilvēku, tagad, apvienojoties visām administratīvajām vienībām (kopā — 22, izņemot Valles un Kurmenes pagastu), iedzīvotāju skaits būs apmēram 30 tūkstošu. Tātad šajos 30 gados esam zaudējuši aptuveni 13 — 14 tūkstošus jeb 1/3 no iedzīvotāju kopskaita. Savukārt iedzīvotāju skaits, vecuma sastāvs, strādājošo īpatsvars cieši saistās ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, kurš veido pašvaldību ienākumu bāzi, ar skolu un slimnīcu noslogojumu. Pagaidām strādājošo īpatsvara samazināšanos kompensē algu pieaugums un pārskaitījumi no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda.
4. Nelielos novados ar grūtībām tiek nokomplektēts atbildīgo institūciju (būvvaldes, bāriņtiesas) sastāvs, kuros nepieciešami augsti kvalificēti speciālisti attiecīgajā sfērā. Nepietiekama uzmanība pievērsta arī izglītības un kultūras darba koordinācijai, tāpēc jauno novadu līmenī jāveido izglītības-kultūras pārvaldes. Jāatceļ pašvaldību savstarpējie norēķini par izglītojamo uzturēšanu, un nevajadzētu steigties ar skolu slēgšanu vai reorganizāciju. Iespējams, attālākā teritorijā izdevīgāk un pārdomātāk būtu saglabāt skolu, nevis vadāt bērnus desmitiem kilometru tālu. Skolēnu pārvadāšanai jābūt koordinētai ar pašvaldības uzņēmuma, kurš veic pasažieru pārvadāšanu, maršrutu grafiku, nevis vienlaikus kursēt diviem pustukšiem autobusiem.
5. Pašvaldībām beidzot jāķeras klāt lielākiem projektiem un jautājumiem, kuri skar vairāku pagastu un pilsētu intereses, piemēram, reģionālo ceļu sakārtošanai, autobusu parka atjaunošanai, efektīvai atkritumu savākšanai. Apvienotajā Aizkraukles novadā aktuāla būs ceļa posmu Aizkraukle—Nereta (precīzāk — Zalves pagrieziens), Koknese—Irši—Ērgļi, Daudzeva— Sunākste—Viesīte sakārtošana. Pašvaldībām jāuzņemas lielāka iniciatīva par ārstniecības pakalpojumu nodrošināšanu, vispirms pārskatot pašreizējo slimnīcu profilus, bet tālāk — jaunu speciālistu piesaistīšana. Pamata slimnīcas ir sakārtotas un iegādāta dārga ārstniecības aparatūra, bet nav speciālistu, kas ar to strādā. Jāpievērš uzmanība arī ceļu policijas un glābšanas dienesta kapacitātes palielināšanai, jo mirušo skaits uz ceļiem un ūdeņiem ir nepieļaujami liels.
Pozitīvi, ka likums paredz izveidot Smiltenes, Siguldas un Līvānu novadus, bet valstspilsētas statuss piešķirts arī Valmierai, Ogrei un Jēkabpilij, bet tām būs vienota pašvaldība ar novadu. Domāju, ka nākotnē vienota pašvaldība jāveido Ventspilij un novadam, kā arī Rēzeknei un Rēzeknes novadam.
Iepriekš Eiropas fondu līdzekļi infrastruktūras sakārtošanai galvenokārt tika piešķirti 26 attīstības centriem (bijušajiem rajonu centriem). Ja pašreizējo novadu vadītāji ir neapmierināti ar reformu un pauž bažas par palikšanu perifērijā, tad par to vajadzēja domāt tad, kad dalīja šos līdzekļus, un panākt vienlīdzīgu sadalījumu starp visiem novadu centriem. Tāpat savlaicīgi vajadzēja iesniegt priekšlikumus par otrā līmeņa pašvaldību veidošanu, bet šī iecere palika “uz papīra”. Acīmredzot pārmaiņas, kamēr tas neskāra personīgi, nevienu daudz neinteresēja.
Nevajag uzburt sapni par tūlītēju investīciju pieplūdumu. Tas būs ilgāks process, un rezultāti būs redzami pēc pieciem sešiem gadiem. Uzskatu, ka reģionos galvenās saimniecības nozares joprojām būs lauksaimniecība, mežizstrāde un lauku tūrisms, bet novadu centros un lielākajās pilsētās — apstrādājošā rūpniecība. Tik mazapdzīvotā valstī, ja izveidoti šādi vidēja lieluma novadi, nav jāveido otrā līmeņa pašvaldības, jo ikdienas darbā tas var novest pie atbildības novelšanas vienai uz otru. Valsts funkciju veikšanai, iespējams, jāveido apriņķi, un to skaits varētu būt pieci (kā vēlēšanu apgabali) vai 10 (tik, cik valstspilsētu). ◆
