Kopš esam Eiropas Savienībā, stabili ieņemam pirmo vietu bērnu traumatisma negatīvās statistikas ziņā, un tikai pērn mūs “pārspēja” lietuvieši. Latvijā ik gadu traumu dēļ mirst aptuveni 140 bērnu vecumā līdz 18 gadiem.
Ik dienu plašsaziņas līdzekļos nonāk ziņas par bērniem, kuri guvuši traumas. Nesen kāda trīsgadīga meitenīte iedzērusi šķīdinātāju, citam mazulim māmiņa vitamīnu vietā iedevusi briljantzaļo. Šādos gadījumos, kas notiek vecāku nolaidības dēļ, vajadzētu piemērot naudassodu.
“Mana pieredze rāda, ka naudassods vecākiem piespiestu aizdomāties un vienlaikus mazinātu bērnu ciešanas,” domā bērnu ārsts Pēteris Kļava.
Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, Vācijā, Austrijā bērnu traumatisma rādītāji ir sešas līdz desmit reižu zemāki nekā Latvijā.
Visās nosauktajās valstīs ir salīdzinoši laba ekonomiskā situācija, algas, sociālās garantijas. Kāda būtu statistika, ja apkopotu datus par tiem bērniem, kuru vecāki ir peļņā ārzemēs un savas atvases uztic vecvecākiem, radiem? Latvijā daļa atbildības par nelaimes gadījumiem jāuzņemas arī valstij. Daudziem vecākiem jāstrādā ilgas darba stundas, lai varētu uzturēt ģimeni, liela problēma ir arī pārpildītie bērnudārzi, tad arī rodas situācijas, kad divus gadus veco pieskata piecgadīgais… Tomēr laist vai nelaist bērnu šajā nestabilajā, nedrošajā, briesmu un tomēr skaistuma pilnajā pasaulē ir katra paša izvēle, tāpēc arī katra paša atbildība. Vecākiem ir jāparedz viss — bezdarbs, laika un naudas trūkums, jo ne jau valstij, ja notiek ļaunākais, būs visu mūžu jāsadzīvo ar pašpārmetumiem. Dzīvei nav ģenerālmēģinājuma, šī ir mūsu vienīgā iespēja, tādēļ katra kļūda, nepareizs gājiens var maksāt ļoti dārgi.
Tas jau liktenis — nereti saka pēc notikušas nelaimes. Kur beidzas liktenis, kur sākas vecāku atbildība? Tad kāpēc daudziem tieši Latvijā dzīvojošajiem bērniem ir tik traģisks liktenis?
