Pērnā gada 11. jūlijs Selgas Galdiņas dzīvē atstājis neizdzēšamas melnas pēdas.
Pērnā gada 11. jūlijs Selgas Galdiņas dzīvē atstājis neizdzēšamas melnas pēdas. Todien Bebru pagastā, dīķī pie Vecbebru profesionālās vidusskolas, noslīka viņas trīspadsmitgadīgais dēlēns Jancis. Puika bija devies uz vasaras nometni bērniem invalīdiem, no kuras mājās vairs neatgriezās. Par notikušo bija sākts kriminālprocess.
Versijas atšķiras
Kopš dienas, kad Selga uzzināja, ka nometnē noslīcis viņas dēls, pagājis vairāk nekā pusgads, tomēr sieviete ne mirkli nav radusi mieru. Joprojām gaida Janci pārnākam mājās. “Staburaga” redakcijā sieviete vērsās ar vienu mērķi — lai tās sāpes, ko viņa pārdzīvojusi, zaudējot bērnu, nebūtu jāpiedzīvo citiem vecākiem. Tas iespējams tikai tad, ja sabiedrība nelaimes gadījumiem, kas notiek ar bērniem, pievērsīs lielāku uzmanību. “Saprotu, ka tas bija nelaimes gadījums. Notikušajā nevienu nevainoju, man palikuši tikai daudzi neatbildēti jautājumi. Neziņa un uzmācīgas domas par to, kā gāja bojā mans dēls, neļauj mierīgi dzīvot tālāk. Mieru nespēju rast arī tāpēc, ka joprojām dzirdu atšķirīgas versijas par notikušo,” stāsta Selgas kundze.
Aiziet pēc drēbēm
Aizkraukles rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja 2. nodaļas 2. iecirkņa priekšnieks policijas kapteinis Gatis Strazdiņš, izmeklējot nelaimes gadījumu, protokolā raksta: “2006. gada 11. jūlijā pulksten 8.30 nometnes dalībnieki audzinātāju* pavadībā devās uz dīķi, kas atrodas pie Vecbebru tehnikuma, rīta fiziskām nodarbībām, kas ietilpst nometnes plānā. Pie dīķa stingri tika ievēroti nometnes iekšējās kārtības noteikumi — dīķī vienlaikus atradās ne vairāk kā pieci bērni audzinātāju uzraudzībā. Ap pulksten 8.50 visi bērni bija iznākuši no ūdens un audzinātāju pavadībā devās uz internāta telpām. Viena audzinātāja gāja visiem aizmugurē, un neviens bērns pie dīķa nebija palicis, jo bērni bija pilnā skaitā. Nonākuši pie viesnīcas, visi bērni aizgāja ģērbties, lai dotos brokastīs. Šajā brīdī pie audzinātājas pienāca Jānis Lipiņš un pateica, ka ir aizmirsis savas virsdrēbes. Neko ļaunu nenojauzdama, viņa J. Lipiņam atļāva aiziet pēc drēbēm, bet nekavējoties lika viņam atgriezties. Pēc kāda laika pie brokastu galda, pārskaitot bērnus, audzinātājas konstatēja, ka viena bērna trūkst — J. Lipiņa. Audzinātājas nekavējoties devās pie dīķa, kura krastā atrada J. Lipiņa drēbes. Par notikušo uzreiz tika paziņots nometnes vadītājai, kura tālāk informēja policiju, jo bija aizdomas, ka J. Lipiņš ir noslīcis. Uzreiz sākās J. Lipiņa meklēšana, un ap pulksten 12.40 UGD darbinieki dīķī krūmājā atrada J. Lipiņa līķi.”
Māte ievēro rētu
Selgas kundze atzīst, ka, uzzinot par notikušo, bija šokā un nespēja loģiski domāt: “Samierinājos, ka tas ir nelaimes gadījums. Mēģināju sev iegalvot, ka tā mēdz notikt un neviens no šādiem nelaimes gadījumiem nav pasargāts. Pagājis jau pusgads, cenšos par dēla nāvi domāt arvien mazāk, tomēr neizdodas. Atmiņas un jautājumi atkal un atkal uzjundī 11. jūlijā notikušo.” Sievietei ir aizdomas, ka viņas dēls, iespējams, noslīcis dīķī brīdī, kad bērni peldējās. Līdzīgu versiju par notikušo stāstījuši vairāki nometnes bērni. “Iespējams, bērni ūdenī spēlējās, varbūt viens otru nejauši pagrūda, un Jānis pakļuva zem ūdens. Uz Jāņa pieres bija rēta, un tā ir redzama arī bēru fotogrāfijās. Varbūt viņš bija kritis un ūdenī sasities. Nesaprotu, kāpēc policijas protokolā ierakstīts: “Apskates laikā uz J. Lipiņa redzamajām ķermeņa daļām nekādi miesas bojājumi netika konstatēti.” Varbūt rēta bija pārāk maza un tai nepievērsa uzmanību, taču man tas likās svarīgi. Bērni ar garīgiem traucējumiem bieži neapzinās robežu, ko var pārkāpt spēlējoties. Reizēm viņi bez pieaugušo padoma nemaz neapjauš, kad rotaļas kļūst bīstamas,” domā Selga.
Tāda nelaime pirmo reizi
Gatis Strazdiņš uzskata, ka noticis nelaimes gadījums: “Policija ir izdarījusi savu darbu, un, ja būtu kādas aizdomas vai neprecizitātes, tās izmeklēšanas gaitā būtu noskaidrotas. Domāju, ka šajā gadījumā nevar pilnībā paļauties uz bērnu teikto, jo šie bērni ir invalīdi, viņiem domas un viedokļi mainās, bērnu liecības ir svārstīgas un atšķirīgas. Pēc notikušā nometnes rīkotājiem ieteicām pārdomāt organizatoriskos jautājumus, vairāk uzmanības pievērst bērnu drošībai. Manā praksē šis ir pirmais traģiskais nelaimes gadījums, kad nometnes laikā aiziet bojā bērns.” Par notikušo policija pieņēmusi lēmumu, pamatojot to ar krimināllietas materiāliem: “Jāņa Lipiņa nāve nav iestājusies citas personas vardarbības rezultātā, tās iemesls nav atbildīgo personu nolaidīga pienākumu pildīšana, tāpēc, vadoties no augstāk minētā un pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377. panta 1. daļu un 392. panta 1. daļu, kriminālprocesu nolemts izbeigt.”
Audzina viena
Selga bērnus audzina viena, lielākie — Uldis (23) un Māris (20) — jau kļuvuši patstāvīgi, jaunākie — Dzintra (17), Oskars (12) un Andra (10) — joprojām prasa daudz uzmanības, jo visi Selgas bērni, arī bojāgājušais Jānis, ir invalīdi. Jānim bija cerebrālā trieka, zēns bija garīgi atpalicis, tomēr pats spēja par sevi rūpēties. Abi jaunākie Selgas bērni mācās Kokneses speciālajā internātpamatskolā—attīstības centrā, septiņpadsmitgadīgā Dzintra nupat no skolas izslēgta par sliktu uzvedību un kavējumiem. Mācību iestādes vadītāja Maija Grunda stāsta, ka ar vecākajiem bērniem — Uldi, Māri un Dzintru — skolotājiem bijušas problēmas, taču jaunākie, arī Jancis tāds bijis, ir klusi un mierīgi bērni. “Jancis nebija hiperaktīvs vai nevaldāms. Viņš gandrīz nekur viens negāja, vienmēr klausīja skolotāju norādēm. Lielākās problēmas šīs ģimenes bērni sagādāja biežo kavējumu dēļ un tāpēc, ka vienmēr bija jācīnās par tīrību un kārtību,” stāsta Grundas kundze. Internātskolā Jānis mācījās kopš 1. klases. Mācību vielu bērni pēc spējām un attīstības apgūst trijos līmeņos. A līmenim pieder bērni, kuriem ir viegli attīstības traucējumi, un ar atbilstošiem nosacījumiem šiem bērniem ir vairāk iespēju integrēties vispārizglītojošajās skolās. B līmenim pieder tie bērni, kuriem ir nopietni attīstības traucējumi, un viņiem piemērotāka ir speciālā izglītības programma, kas paredzēta bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. C līmenim pieder bērni, kuriem paredzēta individuāla un atšķirīga mācību programma pēc katra spējām. Šiem bērniem vajadzīga nepārtraukta speciālo skolotāju un skolotāju palīgu klātbūtne. Šādus bērnus dala grupiņās pa četriem, un ar viņiem strādā gan skolotāja, gan skolotāja palīdze. Jānis mācību vielu apguva C līmenī.
Jancis nāk sapnī
Selga stāsta, ka cenšas notikušo aizmirst, nedomāt par to un dzīvot tālāk. Viņa tikusies ar Bebru internātpamatskolas skolotājām, kuras darbojās nometnē. “Runājām par notikušo. Zinu, ka skolotājas to ļoti pārdzīvo, tomēr pēc sarunas ar viņām atbildes uz visiem jautājumiem tik un tā nesaņēmu,” stāsta Selga. Sieviete uzskata, ja tāds nelaimes gadījums būtu noticis citā vietā ar citu bērnu, tad arī sabiedrības attieksme pret notikušo būtu savādāka. “Sabiedrība joprojām nepieņem tos, kas ir savādāki. Bieži izliekas neredzam to, kas apkārt notiek. Tā tomēr bija nometne bērniem invalīdiem. Neko vairāk par nožēlu, ka tā ir noticis, neesmu dzirdējusi. Negribu, lai citām ģimenēm nāktos piedzīvot tādas bēdas, tāpēc domāju, ka par notikušo ir jārunā daudz vairāk. Bērns aizbrauca uz vasaras nometni un neatgriezās mājās. Domāju, ka tie drošības noteikumi, ko bērniem nometnes sākumā liek parakstīt, viņus nevar pasargāt no nelaimēm. Ja šo slimo bērnu viedokli neņem vērā tad, kad viņi stāsta par notikušo, kā viņiem var likt parakstīties zem instrukcijas, kā jāuzvedas peldvietā?” jautā Selga.
Šoks visiem
Aizkraukles rajona padomes organizēto vasaras nometni bērniem invalīdiem un maznodrošināto ģimeņu atvasēm atbalstīja gan vietējās pašvaldības, gan Latvijas bērnu fonds. Aizkraukles rajona padomes sociālās un veselības aprūpes nodaļas vadītāja Inese Nikoņenoka stāsta, ka ar Selgu Galdiņu par nelaimes gadījumu daudz runājusi un centusies palīdzēt: “Pēc notikušā Selgu konsultēja psihologs, ģimenei palīdz arī sociālie darbinieki. Zēna māte ir saņēmusi lielu morālo un materiālo atbalstu, bet daudzas lietas atkarīgas no viņas pašas.” Aizkraukles rajonā šāda nometne notika jau trešo gadu. Arī Jānis uz nometni devās trešo vasaru, pērn — abi ar desmitgadīgo māsu Andru. Skolas direktore Mudīte Auliņa teic, ka mācību iestādē bieži rīko dažādas vasaras nometnes un notikušais viņu joprojām šokē: “Nelaimes gadījums netieši notika mūsu skolā, kuru izīrējām nometnes organizēšanai. Jūtos atbildīga par visu, kas te notiek. Nometnē ar bērniem strādāja mūsu skolas skolotājas, un visiem notikušais joprojām ļoti sāp.”
Jātiek uz ceļa
Skrīveru pagasta sociālā dienesta vadītāja Ilze Rudzīte stāsta, ka Selgas Galdiņas ģimene jau gadiem ilgi ir pastāvīgā sociālo darbinieku uzraudzībā. Māte bērnus audzina viena, ilgstoši nav strādājusi algotu darbu. Ģimenes vienīgie ienākumi ir valsts ģimenes pabalsti bērniem. “Sociālie darbinieki bieži runā par kārtību, tīrību un higiēnu. Bērni reizēm ir nepieskatīti un atstāti novārtā. Regulāri apmeklējam šo ģimeni un mēģinām palīdzēt. Pēc notikušā Selgai ir nopietnas psiholoģiskas problēmas, viņa nevar rast spēku turpmākai dzīvei. Esam ar sievieti runājušas, ka jāmeklē veids, kā iekļauties citā vidē, lai par traģēdiju visu laiku nedomātu,” stāsta Ilze Rudzīte. Selga atklāti stāsta, ka viņa ir ilgstoša bezdarbniece un ka viņai ir problēmas ar bērnu audzināšanu: “Esmu beigusi bezdarbniekiem piedāvātos kursus, varu strādāt par pārdevēju. Šobrīd nespēju saņemties, lai varētu strādāt ar cilvēkiem, apzinos, ka man ir jāatrisina savas problēmas.”
***
Selga teic, ka publicitāte ir viņas iespēja savās sāpēs dalīties ar citiem. Sieviete domā, ka viņas stāsts varbūt varētu pasargāt citus bērnus un vecākus, pievērst sabiedrības un atbildīgo institūciju uzmanību drošības problēmām bērnu atpūtas laikā. Un nav svarīgi, vai viņi ir pilnīgi veseli vai bērni ar īpašām vajadzībām. Vecāki viņus mīl un pārdzīvo vienādi. Selga sola censties mainīt savu dzīvi — atrast nodarbošanos, sakārtot dzīvesvietu un nākotnē lūkoties cerīgi, jo viņai ir pieci bērni, pa kuriem rūpēties. “Ir bijis ārkārtīgi grūti, taču bērni man vienmēr devuši spēku dzīvot,” teic Selga.
