1991. gada janvāra barikādes Rīgā bija organizēts tautas pretspēks Maskavas inspirētajam bruņotajam apvērsumam. 1991. gada barikādes uzskatāmas par nacionālās Atmodas kulmināciju.
1991. gada janvāra barikādes Rīgā bija organizēts tautas pretspēks Maskavas inspirētajam bruņotajam apvērsumam. 1991. gada barikādes uzskatāmas par nacionālās Atmodas kulmināciju.
Militārās akcijas sākās Lietuvā 12.—13. janvāra naktī. Padomju armijas daļas un speciālās nozīmes vienības uzbruka Lietuvas televīzijas tornim, nogalinot 13 cilvēku un daudzus ievainojot. Taču vardarbības akcijas Rīgā, līdzīgi kā Viļņā, nesākās tūlīt un tādā veidā, kā bija iecerēts. Tās kavēja negaidīti straujie un pēc saviem mērogiem grūti aptveramie tautas pašaizliedzības pasākumi.
Pārdomāt savus plānus Padomju Savienībai lika arī plašā tautas manifestācija Rīgā, Daugavas krastmalā, 13. janvārī, kurā piedalījās vairāk nekā pusmiljons (apmēram 700 000) iedzīvotāju, protestējot pret vardarbību Viļņā un izsakot vienprātīgu atbalstu Latvijas neatkarībai un likumīgi ievēlētajai Augstākajai Padomei un valdībai.
Dienas laikā 13. janvārī Rīgā ap svarīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām izveidoja barikādes, ēku ieejas apjoza ar smago tehniku vairākos lokos. Galvenie barikāžu aizsardzības objekti bija:
* LR Augstākā Padome (Saeima),
* LR Ministru Padome (Ministru kabinets),
* Latvijas Televīzija (Zaķusala),
* Latvijas Radio (radionams),
* starptautiskā telefona centrāle Dzirnavu ielā 105 un Dzirnavu ielā 16,
* Ulbrokas radiostacija,
* tilti: Vecmīlgrāvja, Brasas, Gaisa (VEF), Zemitānu, Deglava, Juglas, Salu, Stahanoviešu (Slāvu), Dzelzceļa, Vanšu, Akmens.
Barikādes izveidoja pēc pārdomātas shēmas, cenšoties iespējami ievērot elementārākās drošības tehnikas prasības. Cilvēkus sadalīja pa sektoriem un posteņiem. Vecrīgā bija septiņi aizsardzības sektori, kuros pastāvīgi darbojās 44 posteņi. Katram sektoram un katram postenim bija vadītājs, kura pienākumi bija stingri reglamentēti.
Nav šaubu, padomju karaspēks šos objektus bija spējīgs ieņemt, taču tas prasītu lielāku upuru skaitu nekā Viļņā un izraisītu krasi negatīvu pasaules sabiedrības attieksmi, tas Padomju Savienībai draudētu ar smagām politiskajām sekām un ekonomiskajām sankcijām. Lielais ārzemju korespondentu skaits Rīgā bija Padomju Savienībai nepatīkams faktors. Tajā laikā Rīgā bija pasaules lielāko ziņu aģentūru korespondenti, arī ABC, CNN un BBC, Vācijas un Somijas televīzijas grupas. Kopskaitā apmēram 300 žurnālistu pārraidīja informāciju visai pasaulei.
Arī Rīgā barikāžu laikā bija cilvēku upuri. Pirmais upuris bija autovadītājs Roberts Mūrnieks, kuru OMON kaujinieki nogalināja 1991. gada 16. janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta. Par barikāžu kulmināciju uzskata 1991. gada 20. janvāra vakaru, kad OMON kaujinieki, sadarbojoties ar specvienības “Alfa” vīriem, ieņēma Iekšlietu ministriju, kuru tobrīd apsargāja astoņi Bauskas milicijas darbinieki. Apšaudes laikā gāja bojā kinooperators Andris Slapiņš, milicijas darbinieks Vladimirs Gomanovičs, milicijas darbinieks Sergejs Konaņenko, skolēns Edijs Riekstiņš, ievainoja kinooperatoru Gvido Zvaigzni, kurš vēlāk mira slimnīcā.
Neatkarības ideju vārdā 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds nodibināja īpašu piemiņas zīmi. To pasniedz cilvēkiem par drosmi un nesavtību 1991. gada barikāžu laikā. Ar Saeimas 1999. gada 29. aprīlī pieņemto likumu piemiņas zīmei piešķirts valsts apbalvojuma statuss — mūsu valstī tāds vēl ir tikai Triju Zvaigžņu ordenim. Ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi apbalvots vairāk nekā 16 000 barikāžu dalībnieku.
Kopš 2001. gada 24. maija Krāmu ielā 3 Rīgā apmeklētājiem atvērts 1991. gada barikāžu muzejs.
(“APOLLO”)
