Ieva Cīrule (vārdi rakstā ir citi) kopš mātes aiziešanas mūžībā jau vairākus gadus dzīvoja viena. Tā būtu joprojām, ja neatgadītos kas neparasts. Savlaik jaunībā viņa neapprecējās tāpēc, ka mātei neviens Ievas draugs nebija pa prātam.
Ieva Cīrule (vārdi rakstā ir citi) kopš mātes aiziešanas mūžībā jau vairākus gadus dzīvoja viena. Tā būtu joprojām, ja neatgadītos kas neparasts. Savlaik jaunībā viņa neapprecējās tāpēc, ka mātei neviens Ievas draugs nebija pa prātam.
Saimnieko divatā
Ģimenē Ieva bija vienīgā meita. Ulmaņlaikos tēvam piederēja 100 hektāru liela saimniecība, kuru nu Ieva mantoja. Tēvs gāja bojā Sibīrijā, bet māte Anna ar Ievu palika savos “Cīruļos”. Ieva beidza Lauksaimniecības akadēmiju un kļuva agronome, strādāja vietējā kolhozā. Māte saimniekoja mājās.
Annas kundze bija ļoti darbīga, kārtīga un augstāk par visu vērtēja dzimtas godu. Viņasprāt, īstā latviešu sētā jāvalda gudrai un strādīgai saimniecei, kurai ir paklausīgs un saticīgs vīrs.
Iegātnis nav likteņa dāvana
— Būt iegātnim nav nekas patīkams, īpaši, ja esi nabags, ieskaties glāzītē un neesi vienaldzīgs pret citām sievietēm. Arī mūžīgā knakstīšanās ap sievu, citiem redzot, nav vajadzīga, ir pat amorāla — tādi bija vecās “Cīruļu” saimnieces uzskati. Tos viņa nekautrēdamās klāstīja ne vienam vien jaunam vīrietim, kurš kādreiz iegriezās “Cīruļos” vai sāka interesēties par Ievu.
Ieva, audzināta mātes stingrajā uzraudzībā un labi zinādama, ka pret mātes gribu pār “Cīruļu” slieksni neviens svešs vīrietis pat nopietnos precību nolūkos nepārkāps, samierinājās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tuvākajā apkaimē neviens puisis viņai nepatika. Par dažiem simpātiskiem kursabiedriem vēl varētu padomāt, taču viņi dzīvoja dažādās Latvijas vietās un pēc studijām ātri vien nodibināja ģimenes.
Balta kleita — tikai jaunavai
Jaunā agronome, gadiem ritot, kļuva par tikpat nopietnu sievieti kā māte. Nelabvēļi, protams, viņu sauca par vecmeitas kandidāti vai pārbriedušu jaunkundzi, jo viņa, protams, bija — jaunava.
Annas kundze arī šajā jomā bija kategoriska — balta kāzu kleita un miršu vainadziņš piedien tikai jaunavām, nevis tām, kurām jau bērns pie rokas vai tūlīt turpat laulību zālē var nākt pasaulē…
Ar laiku arī Ievas valoda kļuva tikpat dzēlīga kā mātei. Tāpēc daudzi viņai sāka griezt ceļu, jo par savām zobgalībām varēja saņemt tādu atbildi, ka vēl ilgi no brīnumiem mute palika vaļā.
Kaut kā pietrūkst…
Agronomes darbs Ievai veicās, padotie klausīja, un dzīves mēneši un gadi tinās gadalaiku baltzaļajā kamolā. Zemes kopējiem ziemā darba mazāk, bet vasarā brīvas tikai īsās naktis. Ražas novākšanas laikā zeltainie labības lauki pēc nokulšanas tik reibinoši smaržoja, ka jau pavecajai Ievai sirds reizēm tā savādi notrīsēja. Kaut kā dzīvē pietrūka…
Kad brašā Annas kundze aizgāja mūžībā, Ievai bija jau gandrīz piecdesmit gadu. Māja pēkšņi kļuva tik tukša un klusa, it kā tajā būtu dzīvojusi liela, skaļa ģimene. Māte Ievai to visu bija aizstājusi, nu pienāca laiks iepazīt klusus vakarus, bezmiega naktis un pārdomu jūru, kurā, brīžiem šķita, viņa noslīks.
Neviens sirdi neaizkustina
Drīz pēc vecās saimnieces nāves “Cīruļos” beidzot sāka iegriezties arī pa kādam vīrietim. Vispirms no pašu pagasta, visi zināmi, bet katrs ar savu rūpju nastu. Dažs pajauns atraitnis ar bērnu pulciņu, bet Ieva tādiem nekādu cerību nedeva, jo bērnus audzināt viņa neprastu, lai cik paklausīgi viņi būtu.
Vientuļie vecpuiši bija neatlaidīgāki, īpaši tie, kuriem nebija ne labu māju, ne saimniecības — viņi nīka daudzdzīvokļu mājās un ar grūtībām “vilka dzīvību”. Strādāt un kopt zemi nepieraduši, viņi Ievai šķita pilnīgi sveši. Ar viņiem pat nebija par ko īsti runāt. Tomēr šīs kategorijas vīrieši cerēja iegūt gādīgu sievu, labu saimniecību, kurā nekādu rūpju pagaidām nav. Ko gan vairāk vientuļam un paslinkam vecpuisim vajadzētu. Paradīze! Taču Ievai savā paradīzē Ādama nevajadzēja.
Draudzenes iejaukšanās
Un tad kādā ziemas dienas pievakarē “Cīruļu” kokiem noaugušajā gatvē iegriezās svešs vīrietis. Ieva virtuvē pie loga laistīja puķes un nācēju uzreiz pamanīja. Mājas sargs Dadzis, kurš tobrīd joņoja pa sniega kupenām, riedams metās gājējam pretī, bet vīrietis nenobijās, pabužināja sunim galvu, un viņš sāka draudzīgi luncināt asti. Laikam jau zaglis vai blēdis nebūs — nodomāja Ieva.
Kad svešais ienāca istabā, no viņa vēdīja ne tikai svaiga gaisa šalts, bet arī kāda nenosakāma aura, kas rosināja laipni atbildēt uz viņa jautājumu, vai šie esot “Cīruļi” un māju saimniece Ieva?
— Esmu ieradies pēc sludinājuma, kuru izlasīju kāda laikraksta precību sludinājumu slejā. Tur bija norādīts tālrunis, es piezvanīju, un kāda kundze — viena no jūsu draudzenēm — man pavēstīja, ka vēloties, lai jūs atrastu sev piemērotu dzīvesdraugu. Viņa man arī izstāstīja jūsu dzīves gājumu. Esmu tāds pats vientuļnieks kā jūs, varbūt vēl ko savā dzīvē varam mainīt, — svešais, kurš iepazīstoties sevi nosauca par Ilmāru, diezgan samulsis teica Ievai.
Iesaka veidot ģimeni
Pirmā ciemošanās ilga tikai dažas stundas, drīz Ilmārs devās uz autobusu. Lieki teikt, kādu “vēju” no Ievas saņēma draudzene. Tomēr, lai cik saruna bija vētraina, katra no viņām palika pie savām domām.
— Tu ko iedomājies! Gudra, skaista sieviete ar īpašumu paliksi kā vēja zieds? Lai radu bērni par tavu mantu varētu kauties un pašu vecumdienās, ja daudz traucēsi un ilgi dzīvosi, iespundēt pansionātā vai kādā vēl labākā vietā? — tāds arguments bija draudzenei. Ievai klusībā nācās atzīt, ka sava taisnība viņai ir. Tomēr — kāda izeja?
— Izvēlies sev vīru, adoptējiet pāris bārenīšu un dzīvosiet kā īsta ģimene, — tāds bija draudzenes pēdējais vārds.
***
Kas ar Ievu un Ilmāru notiks tālāk — grūti prognozēt, taču viņi nu ir iepazinušies tuvāk. Ilmārs jau dzīvo “Cīruļos”, abi ar Ievu kopj prāvu govju ganāmpulku un audzē zemenes. Viņi dzīvo kaimiņu rajonā, tāpēc nezinu, vai abi domā arī par kāda bērna adoptēšanu. Iespējams gan, jo nu pat valdība aicina sabiedrību pievērst uzmanību šai problēmai.
