Erna un Lidija (vārdi mainīti) ir māsas, kurām liktenis bija lēmis iemīlēt vienu vīrieti. Viņš kļuva par Lidijas vīru. Par māsu dzīves un mīlestības līkločiem “Staburagam” pastāstīja Ernas kundze.
Erna un Lidija (vārdi mainīti) ir māsas, kurām liktenis bija lēmis iemīlēt vienu vīrieti. Viņš kļuva par Lidijas vīru. Par māsu dzīves un mīlestības līkločiem “Staburagam” pastāstīja Ernas kundze.
— Par māsu esmu astoņus gadus vecāka, tāpēc atceros pat to laiku, kad ģimenē visi gaidījām viņas piedzimšanu. Mātei toreiz ļoti garšoja saldumi, un viņa teica: “Būs mums vēl viena meitiņa!”, un viņas nojauta piepildījās.
Māsa traucē
Sākumā par māsu biju priecīga, bet ar laiku sajūsma noplaka, jo vecāki man bieži lika viņu pieskatīt. Kad māšele pirmo reizi devās uz skolu, mācījos jau 8. klasē, biju diezgan “atskabargaina” pusaudze ar saviem uzskatiem par dzīvi. Kā daudzi šajā vecumā — biju maksimāliste, centos labi mācīties, lai kļūtu par aktrisi.
Mēs, daudzas klases meitenes, jūsmojām par skaisto Viju Artmani, Veltu Līni, Antru Liedskalniņu un citām māksliniecēm. Skrējām uz viņu izrādēm un atdarinājām savus elkus. Nereti tādās reizēs man vajadzēja ņemt līdzi arī jaunāko māsu, un tas man nepatika, jo “sīkā” mums, lielajām, dažkārt traucēja.
Vēl sarežģītāk klājās, kad man ar draudzenēm vajadzēja izrunāties par meiteņu noslēpumiem. Nedod, Dievs, ja noķēru Lidiju slepeni klausāmies aiz manas istabas durvīm, tad māsu pat iepļaukāju. Viņa, gods godam, vecākiem nesūdzējās, tikai spītīgi saknieba lūpas un nemanīti no vaiga notrauca pa dusmu asariņai.
Augstskola satuvina
Par aktrisi tā arī nekļuvu, esmu skolotāja. Lidija ir bibliotekāre. Nesen viņa kļuva atraitne, jo pēkšņi zaudēja savu vīru Ilmāru. Viņš bija mana pirmā mīlestība, tomēr tuvi mēs nekad nebijām. Manas spītības un augstprātības dēļ. Kaut kur lasīju — ja Dievs kādu grib sodīt, viņš atņem tam prātu. Tā, šķiet, viņš tālajās jaunības dienās izdarīja arī ar mani…
Mēs ar Ilmāru bijām klasesbiedri, taču skolas gados īpaši viens otram uzmanību nepievērsām. Viss sākās, kad, eksāmenus kārtojot, satikāmies augstskolā. Kā jau cilvēki no vienas puses, mēs sākām it kā pilnīgi nejauši turēties kopā. Gājām uz teātriem un koncertiem, dejojām studentu ballītēs un jutāmies labi.
Kā sārta roze
Tad pienāca diena, kad Ilmārs man uzdāvināja sārtu rozi un atzinās mīlestībā. Jutos kā spārnos, jo arī es viņā biju iemīlējusies, tikai kautrējos to atklāt pirmā. Mēs sākām jaunu dzīvi, kaut gan tuvu attiecību mums nebija, jo arī par kāzām vēl nerunājām. Mums šķita, ka dzīve ir tik gara un visam laika pietiks. Vispirms beigsim studēt, iegūsim profesiju, sāksim strādāt, būs savs dzīvoklis, un tad arī viss notiks… Par mūsu mīlestību zinājām tikai paši, jo tuviniekiem neko nestāstījām, un viņi mūs uzskatīja tikai par labiem draugiem.
Mūsu plāni nepiepildījās. Pēc sadales man skolotājas vieta tika kādā Latgales vidusskolā, bet Ilmārs palika Rīgā. Sākām sarakstīties, nereti viens otru apciemojām. Izlēmām, ka pēc trijiem gadiem es no savas skolas iekārtošos Rīgā, un tad mēs būsim kopā. Man bija ļoti daudz darba, audzināju arī diezgan palaidnīgu klasi, tāpēc nemanīju izmaiņas ne Ilmārā, ne manā māsā, kura tajā laikā arī studēja Rīgā.
Nepatīkamais Jaungada apsveikums
Pēc pāris gadiem, saņemot no māsas Jaungada apsveikumu, biju šokēta par ziņu, ko Lidija pavēstīja. Viņa gaidot bērnu, un viņa tēvs esot Ilmārs! Iespējams, ka drīz būšot viņu kāzas.
Kā tas māsai bija izdevies, jo Ilmārs nekad viņai pat uzmanību nepievērsa? Mistiski, bet pēc pāris stundām pēc vēstules saņemšanas piezvanīja Ilmārs un paziņoja, ka atbrauks ciemos. Viņa balss bija tāda pati kā parasti, un tas mani saniknoja vēl vairāk. Saņēmos un laipnā tonī atbildēju, ka ar kolēģiem dosimies uz Gaiziņkalnu slēpot, tāpēc viņš var nebraukt. Ilmārs bija diezgan neapmierināts, bet neko man neaizrādīja, jo vienmēr bija savaldīgs un uzmanīgs. Man gribējās telefona klausulē izkliegt savas sāpes un dusmas, pateikt, ka viņš ir nelietis, bet lepnums to neļāva.
Gadu miju sagaidīju viena, neatbildēju uz telefona zvaniem, bet savā mazajā dzīvoklītī, staigādama kā zvērs krātiņa, pārdomāju dzīvi. Raudāju, līdz asaras izsīka. Jutos tik iztukšota un piekrāpta, ka negribēju satikt nevienu pazīstamu cilvēku. Domāju, katrs redzēs, ka esmu pievilta, pamesta un apkaunota. Tās bija grūtas dienas, taču arī tādas paiet. Bet mana mīlestība tajā laikā apdzisa un izplēnēja, kā kvēlojošas ogles pārvēršas par pelniem…
Viss beidzies
Nolēmu ar Ilmāru netikties un arī nekādus paskaidrojumus neprasīt. Kad viņš piezvanīja, mierīgā balsī viņam pateicu, ka mēs vairs netiksimies, jo esmu daudz ko pārdomājusi un secinājusi, ka neesam viens otram piemēroti. Liku manīt, ka man, iespējams, ir cits draugs, kurš būs arī mans vīrs… Ilmārs, šķiet, zaudēja valodu, taču es tikai runāju savu sakāmo, pateicu, ka viņam manas dzīvokļa durvis ir slēgtas uz visiem laikiem, lai nezvana un neraksta — viss ir beidzies…
Lai cik grūti man bija, es pat nepieļāvu tādu domu, ka vajadzētu aizbraukt pie māsas un visu noskaidrot.
Vasaras vidū Lidija ar Ilmāru apprecējās. Dīvaini, bet kāzās redzēju, ka māsa bērnu negaida. Taču tas mani vairs nesatrauca, pat neko viņai nejautāju. Ilmārs bija izvairīgs, un nevienu vārdu ar viņu divatā nepārmijām.
Lidijas grēksūdze
Tomēr māsai sirdsapziņa nebija mierīga, un viņa drīz pēc kāzām, mani nebrīdinot, atbrauca ciemos — lai “izsūdzētu” savus grēkus.
Lidija atzinās, ka, slepeni sekojot mūsu attiecībām, zinājusi par manām un Ilmāra jūtām. Viņa nolēmusi darīt visu, lai mūs izšķirtu. Un tikai tāpēc, ka Lidija kopš bērnības jutusies kā mazā māsa, kurai esmu darījusi pāri… Tā arī radies tas Jaungada vēstījums par viņas grūtniecību un Ilmāru kā bērna tēvu. Patiesībā Ilmārs neko par šo Lidijas afēru nezināja. Tad, kad es draugu atgrūdu, māsa Ilmāram centusies palīdzēt pārvarēt mūsu šķiršanos, rūpējusies par viņu un likusi saprast, ka būs laimīga kopā ar viņu. Ilmārs visam arī piekritis, un tā viņi apprecējušies.
Māsa man piedošanu nelūdza, un es savu pārdzīvoto traģēdiju viņai neatklāju. Taču sapratu, ka mūsu turpmākās attiecības būs kā svešiniecēm. Dīvaini, bet Lidijas un Ilmāra laulība nebija svētīta bērniem. Tā viņi abi dzīvoja — sabiedrības acīs kā saticīgs laulāts pāris, bet divatā — kā cilvēki, kuriem kopējs tikai jumts virs galvas.
Pirmo mīlestību aizmirst nevar
Mana mīlestība bija mirusi, taču ne aizmirsta. Es apzinos, ka pie visa vainojams mans lepnums. Vajadzēja Ilmāru uzklausīt, un nekāda atriebība Lidijai neiznāktu. Taču ar neizdevušos dzīvi, kā Blaumanis rakstīja, nevar izdarīt kā ar neizdevušos cimdu — izārdīt un sākt adīt no jauna…
Tā arī es dzīvoju ar vīru, kuru ar gadiem iemīlēju, bet ne tā kā savulaik Ilmāru. Viņam es tā arī neatklāju patiesību, jo domāju, ka tam vēl laika diezgan. Tomēr tā nebija, jo Ilmārs pēkšņi gāja bojā autokatastrofā. Nezinu, vai viņa jūtas pret mani vēl bija dzīvas, jo radu saietos mēs parasti turējāmies viens no otra pa gabalu. Tikai dažkārt manīju, kādām skumjām acīm Ilmārs mani vēro, taču mana sirds klusēja.
Tagad, kad viņa vairs nav, nožēloju, ka abi neizrunājāmies par mūsu liktenīgo šķiršanos. Diemžēl nepateicu, ka visu mūžu tomēr vienā manas sirds kaktiņā bija vieta arī viņam.
