Mani sauc Indra, vēlos pastāstīt par savu mīlestību. Savu draugu satiku un iepazinu pavisam neparastā veidā.
Mani sauc Indra, vēlos pastāstīt par savu mīlestību. Savu draugu satiku un iepazinu pavisam neparastā veidā. Man bija 17, kad viņu pirmo reizi ieraudzīju. Todien ar māsīcu pirmo reizi biju kaimiņu rajonā uz grupas “A—Eiropa” koncertu. Tieši tovakar viņu redzēju pirmo reizi, lai arī pazinu tikai pēc balss. Māsīca ar viņu bija labi pazīstama.
Tovakar nekas no redzētā uz mani neatstāja nekādu ietekmi. Laiks gāja, aizmirsu par viņu, taču pienāca 2001. gada maijs. Jau biju pasākusi braukāt uz koncertiem kaimiņu rajonā. Tad arī viņu atkal ieraudzīju, sadraudzējāmies. Maija vidū viņš spēlēja vienā klubā, nezinu, kas notika, bet nodejojām gandrīz visu vakaru. Pēc šī vakara atklājās, ka viņš ir iepaticies manai māsīcai, tāpēc jutos riebīgi. Taču tas netraucēja mani ar puisi sākt sarakstīties. Tās bija nevainīgas vēstules, nekas vairāk. Pie manis bija viena viņa lieta, un tas bija iemesls, ka mēs pirmo reizi satikāmies, tikai es un viņš. Tas bija labākais vakars, jo līdz šim neko tādu nebiju piedzīvojusi.
Pa to laiku šī puiša dēļ sastrīdējos ar māsīcu, un līdz šim ar māsīcu vairs nekas nav tā kā agrāk, bet mēs ar puisi esam kopā.
Indra
