Mediķi bieži apgalvo — sievietes nodzeras ātrāk nekā vīrieši. Lai arī alkoholu viņas lieto salīdzinoši mazāk, sievieti tas iznīcina ātrāk.
Mediķi bieži apgalvo — sievietes nodzeras ātrāk nekā vīrieši. Lai arī alkoholu viņas lieto salīdzinoši mazāk, sievieti tas iznīcina ātrāk. Daudzi saka — liktenis, no kura nevar izbēgt. Vai vispār cilvēks no tā bēg un vai tam vairs ir kāda jēga?
Dzeršanas iemesli parasti katram ir savi, un padoms no malas maz ko var līdzēt, jo otra dzīvi, lai arī kā cilvēkam labu vēlētu, neviens cits nevar izdzīvot. Kā saka — savu prātu nelaimīgajam cilvēkam neiedosi.
Kad pirms gadiem piecpadsmit Ilze iepazinās ar Juri (vārdi mainīti — aut.), viņiem katram sava dzīve bija izdzīvota līdz mielēm.
Ilze jau ilgāku laiku bija atraitne, bet vēl pirms tam zaudējusi arī savu vienīgo dēlu, kuram bijis tikai 18. Miris ar tuberkulozi. Uz Aizkraukli Ilze pārcēlās no Jēkabpils, bet uz turieni brauca tikai apkopt vecāku, dēla un vīra kapus. Viņai gribējās sākt dzīvi jaunā vietā, lai nebūtu jāstaigā pa ielām, kuras, šķiet, vēl glabāja mīļo pēdas, un jādzīvo namā, kur tik daudz skaistu un arī sāpīgu atmiņu.
Aizkrauklē viņa nopirka vienistabas dzīvokli, iegādājās mazu sunīti un nelielu dārziņu, kurā bija daudz zemeņu, izauga kartupeļi un ziedēja arī rozes. Ilze bija laba šuvēja un ātri vien ieguva tuvumā dzīvojošo sieviešu atzinību. Viena kliente atveda otru, un drīz vien pie Ilzes jau izveidojās rinda. Arī man gadījās pie viņas pašūt dažas kleitas, un tā mēs iepazināmies tuvāk.
Simpātiskā sieviete izstāstīja savu skumjo dzīvesstāstu, bet parasti par pagātni daudz nerunājām. Vairāk par jaunām zemeņu šķirnēm, par to, kāda kartupeļu raža ienākusies, kādas nerātnības izdarījis viņas mazais suņuks Džonītis, par modi un par to, kā sievietei labāk sevi kopt un saudzēt. Kādā dienā viņa mani iepazīstināja ar savu draugu Juri.
Šo kungu es nedaudz pazinu un arī zināju, ka viņi abi ar sievu ir alkohola lietotāji. Viņš esot izšķīries, jo nespējot dzīvot kopā ar sievieti, kura tik ļoti dzerot, ka pats baidoties nodzerties. To, ka pašam šņabis itin labi garšo, Juris, protams, neatzina. Viņš tikai esot sievas kompanjons…
Nezinu, kāpēc Ilze viņam noticēja un tādu, kā stāv, ielaida savā mājīgajā dzīvoklītī. Vai mūža otrajā pusē gribēja rast labu vīru un sākt jaunu dzīvi?
Viss sākumā bija jauki. Abi saticīgi strādāja dārzā, pastaigājās ar sunīti, un Juris par Ilzi rūpējās, kā nu prata. Arī ārēji abi bija līdzīgi, ar vieglu sirmumu deniņos, gaumīgi ģērbušies, apmeklēja arī dažādus kultūras pasākumus.
Pēc pāris gadiem dzīve sāka mainīties. Viņi atteicās no dārza, jo neesot vērts neko stādīt, rudenī kartupeļus varot nopelnīt talkās pie draugiem laukos. Ilzes klientes šad un tad ilgi zvanīja pie šuvējas durvīm, bet viņām neviens neatvēra. Paklīda baumas, ka Juris atsācis dzert.
Kādu laiku viņus nesastapu, līdz atkal vērsos pie Ilzes, jo vajadzēja jaunu kleitu. Biju pārsteigta, cik ļoti glītā sieviete novecojusi, kā izmainījies tīrais dzīvoklītis, arī Džonīša vairs nebija. Esot pārcēlies uz labākiem medību laukiem. Ilze vairs nesmaidīja, viņai trīcēja rokas, bet acīs vīdēja bailes…
Es neko nejautāju, izlikos pārmaiņas nemanām. Ilze daudz klepoja, bet pie ārsta negāja. Gan izveseļošoties tāpat — ar zāļu tējām. Reiz uz ielas mani apturēja Juris. Viņš nezinot, ko ar Ilzi darīt — viņa bez pārtraukuma dzerot, klientes vairs nepieņemot, iekrājušies parādi. Arī viņam vairs neesot darba. Briesmīgākais tas, ka vīrietis kā ozols visā vainoja Ilzi. No viņa dvakoja spēcīga alkohola dvinga.
Kādu rītu Ilze nepamodās. Draugs tikai pievakarē atjēdzās, ka viņa mirusi. Kaimiņi un mazs attālu radu pulciņš Ilzi apglabāja pie viņas mīļajiem Jēkabpilī. Juris bērēs esot ļoti raudājis. Neviens viņam neko neatņēma — viss, kas piederēja Ilzei, dzīvokli ieskaitot, palika viņam. Pēc pusgada tajā pašā dzīvoklī arī viņš dzērumā beidza elpot. Nezinu, kas Juri apglabāja Totēnu kapsētā. Dzīvoklis palika pašvaldībai, jo komunālo maksājumu parāds bija liels.
Tā beidzās šo divu nelaimīgo cilvēku mūžs. Ja Ilze nesatiktu šo liktenīgo vīrieti, viņa vēl tagad šūtu kleitas, pastaigātos ar kādu citu mazu sunīti, un mazajā dzīvoklītī arī vienai būtu silti un mājīgi.
Vai, bēgot no vientulības, cilvēks dažkārt nezaudē cieņu un pat dzīvību? Ilze droši vien ātri saprata, kas par vīru ir Juris, bet bija pārāk vāja, lai parādītu viņam durvis. Nav brīnums, ka savu kļūdu un neizdevušos dzīvi kopā ar Juri viņa sāka slīcināt glāzītē.
