Līdz ar dabas atmodu arī cilvēki kļuvuši aktīvāki, sākusies tūrisma sezona, un mans telefons pēdējās nedēļās ir gluži “karsts”. Lai gan aprīlis ir tūrisma sezonas sākums, pirmā darbīgā nedēļa sākās jau ar Lieldienām, kad Likteņdārzā ciemojās daudz cilvēku. Aizvadītās nedēļas nogalē bija trīs talkas, vieni no talkotājiem bija Likteņdārza ilggadēji atbalstītāji un draugi — Rīgas Tehniskās universitātes pārstāvji, kas pie mums brauc katru gadu un Likteņdārzā iestādījuši daudz kociņus. Šonedēļ pie mums uz talku brauks Kokneses senioru klubs “Pīlādzītis”. Šonedēļ gaidām arī mūsu ilggadēju atbalstītāju Lību Zukuli, kura šoreiz kopā ar I. Gaiša vidusskolas bērniem sarūpējusi akmeņus Likteņdārza Pelēkajam saulrietam — akmens krāvumam amfiteātrī — un zemi Lielajam pļavas ziedu kalnam.
Patīkami, ka sezonas sākumu iezīmēja brīnišķīgs silts un saulains laiks, kas atspoguļojas arī cilvēkos — pie mums ierodas priekpilni apmeklētāji, pacilātā garastāvoklī, ja gadās pa kādam rūgtam graudiņam, tad tie sezonā ir tikai daži. Patīkami, ka viesi saņem un atstāj labas emocijas te strādājošajiem, arī labus vārdus un ierakstus viesu grāmatā. Priecājamies parādīt Likteņdārzu ārzemju grupām, šogad jau pirmās ir bijušas. Man šķiet, ka Likteņdārzs vairs nav tikai latviešiem, tā ir starptautiska vieta un vairs nepieder tikai mums vien. Katrs, kurš te ierodas, atrod kaut ko tieši sev, katrs šo vietu uztver citādi. Mēs, Likteņdārza darbinieki, esam kļuvuši par tūrisma koordinatoriem — tūristiem interesē komplekss aktivitāšu kopums. Tādēļ, ieklausoties tūristos, intensīvi reklamējam apkaimē esošos uzņēmumus, tūrisma objektus. Ar nepacietību gaidām, kad no 14. maija izbraucienus pa Daugavu piedāvās kuģītis “Vīgante” un vikingu liellaiva “Nameisis”. Tā būs vēl viena iespēja tūristiem izbaudīt Likteņdārzu un Koknesi no Daugavas skata punkta.
Šonedēļ gatavojamies jaunām apmācībām gidiem. Ir lietas, kas šo gadu laikā ir mainījušās, izmaiņas, kuras diktē laikmeta straujais temps, pieprasījums pēc arvien modernākas pieejas. Šajā informācijā dalāmies, svarīgi, lai tā ir precīza un korekta. Šajā sezonā mūsu pulkā būs divi jauni gidi, vietējie Kokneses novada jaunieši.
Emocionālākais aizvadītās nedēļas pasākums bija 4. maijā, mums tas pagāja ļoti darbīgi, un baltais galdauts radīja īpašu svētku izjūtu. Šajā dienā Likteņdārzā bija kā ļoti noslogotas sezonas laikā — dienā ap 400 interesentu. Tas ir daudz. Katrs apmeklētājs, kurš ienāca informācijas ēkā, apsveicinājās, deva savu svētku novēlējumu. Tas bija sirsnīgi. Šogad pirmo reizi 4. maijā aicināja svinēt Baltā galdauta svētkus, un man šī ideja šķiet ļoti laba. Latvietis māk svinēt svētkus, tikai dažkārt ir tāds darbarūķis — laukos pavasarī visi rosās, sēj, kopj, ka neprot apstāties un rimti, mierīgi paraudzīties ikdienā, izvērtēt padarīto. Un tas nav maz. Arī manā ģimenē šī diena bija īpaša, bija balts galdauts, un nevienam arī neradās jautājums, kādēļ šī diena jāsvin.
Aizvadītā nedēļa bija saspringta un darba piesātināta, un daudz laika sekot līdzi notikumiem politiskajā arēnā nebija. Jaunums politisko partiju lauciņā ir Artusa Kaimiņa izveidotā partija “Kam pieder valsts”. Kā politiķi šo cilvēku neesmu analizējusi, redzējusi vien dažās kampaņās. Kad cilvēki apvienojas ar domu darīt valsti labāku un ja tā pamatā nav politiskas, materiālas vai kādas citas savtīgas intereses, tas vienmēr ir apsveicami. Tomēr ikreiz, kad dibina kādu jaunu partiju, man rodas jautājums — cik tā būs ilgtspējīga? Ieceres sākotnēji jau ir labas, tās virzījuši labi, gaiši cilvēki, tikai salīdzinoši nelielas partijas ietekmes iespējas ir ierobežotas. Tendence gan ir tāda, ka nelielas apvienības nav ilglaicīgas, savukārt tās, kuras jau ir nostabilzējušās, šobrīd ir ar jautājuma zīmi, paspējušas sevi degradēt, un nav prognozējams, kādi rezultāti nākamajās vēlēšanās varētu būt, piemēram, “Vienotībai”.
Varbūt par politisko virtuvi labāk zināt mazāk, tad varēs mierīgāk gulēt. Katrā ziņā uzskatu, ka vēlēšanās ir jāpiedalās un sava izvēle jāizdara. Man žēl, ka vēlētāju atmiņa ir īsa, ka vēlētāji ir naivi, ticot solījumiem, kurus, loģiski domājot, vienkārši nevar izpildīt. Protams, nevajag visu laiku dzīvot sliktās domās un ar sliktām atmiņām, bet, ejot uz vēlēšanām, der paanalizēt un atcerēties.
Nerimst arī diskusijas par ēnu ekonomiku. Prezidents Raimonds Vējonis norādījis, ka ekonomiskās izaugsmes rādītāji pirmajā ceturksnī nav apmierinoši. Ja šādas tendences turpināsies, būšot grūti panākt Latvijas tuvināšanos Eiropas Savienības vidējam līmenim. Ēnu ekonomika vienmēr bijusi un pastāvēs, kamēr valsts mazos uzņēmējus atbalstīs vairāk vārdiski nekā ar reālu palīdzību, liks aizvien jaunus likumu ierobežojumus. Domāju, ka ēnu ekonomikas joslā nonāk daudzi, īpaši mazie uzņēmēji, kas ir iedzīti stūrī no daudzajiem regulējumiem, barjerām, kam jātiek pāri, lai īstenotu savu mazo uzņēmējdarbības projektu. Īpaši pētījusi situāciju neesmu, taču zinu, ka citās valstīs uzņēmējus patiešām atbalsta. Arī manā ģimenē ir radi, kas strādā ārzemēs, konkrēti Īrijā. Kad viņi vēlējās atvērt nelielu uzņēmumu, valsts trīs gadus sniedza finansiālu atbalstu, kas nav jāatmaksā pat tad, ja uzņēmums nav spējīgs turpināt sekmīgi darboties. Īrijā izveidots labs mehānisms mazās uzņēmējdarbības atbalstam. Mums diemžēl atbalsts vairāk ir uz papīra, ar saukļiem. Eksperimenti masu medijos par to, kā nodibināt savu uzņēmumu, atklāja šī procesa sarežģītību un arī korupciju dažādos līmeņos. Bet mūsu cilvēks pretstatā rietumniekiem ir ļoti dzīvotspējīgs. Viņu pabāž zem ūdens, bet viņš vienalga izbāž ārā pigu un kārpās, kā vien māk!
Svētdien, māmiņdienā, strādāju, bet vakarā biju kopā ar ģimeni, bērniem. Ikreiz, tuvojoties šai dienai, bērni sarosās, sačukstas un domā, kā mani pārsteigt. Tā kņudošā sajūta — gaidīt, ko tad īsti izdomājuši šoreiz. Man pašai patīk ne tik daudz saņemt dāvanas, bet saprast, ka bērnos ielikta spēja mācēt dot citiem, radīt otram svētku izjūtu. Viņiem izdodas. Ir svētdienu rīti, kad dzirdi — virtuvē grab un šķind — un baidies ieskatīties, jo zini, ka milti var būt nobērti uz grīdas, kaut kur izlijusi pankūku mīkla. Piekodinājums — mammīt, tu tikai neskaties! — ir likums. Ir jāgaida, kamēr pasniegs, piemēram, kafiju gultā, un citreiz tas ir visneiedomājamākajā veidā. Ja to dara mazākais bērns, ieberot kafiju krūzītē un aplejot to ar karstu ūdeni no krāna! Bērni ir lielākais piepildījums un citreiz var radīt svētkus no nekā.
Mātes diena liek gan bērniem, gan vīriešiem ikdienā apstāties un novērtēt lietas, ko ikdienā saņem kā pašsaprotamas. Tā ir arī cieņa pret vecākiem, dzimtas cilvēkiem, sievieti, māti. Tas ir skaisti. Jāmācās cienīt vienam otru. Vairāk jāsēj pozitīvisms sabiedrībā, cilvēkos apkārt. Varu nosvinēt 14. februāri, 8. martu, jo tās ir dienas, kad priecāties. Kalendārā ir daudz sēru dienu, pret tām jāizturas ar cieņu, bet priecīgajiem brīžiem ikdienā tomēr jābūt vairāk. Vairāk smieklu, smaidu, labu vārdu.
Koknesē dzīvoju samērā neilgu laiku, bet jau esmu te iejutusies. Man te patīk, jūtos jau kā vietējā. Daba, lauku vide, cilvēki apkārt, sadarbības partneri — tas viss mani piesaista.
