Rīt viena no vecākajām Aizkraukles rajona baznīcām svinēs nozīmīgu jubileju — aizritējuši 175 gadi, kopš celta Gostiņu luterāņu baznīca Pļaviņās.
Rīt viena no vecākajām Aizkraukles rajona baznīcām svinēs nozīmīgu jubileju — aizritējuši 175 gadi, kopš celta Gostiņu luterāņu baznīca Pļaviņās. Šajā laikā dievnams izturējis dažādus likteņa triecienus, un apņēmīgi cilvēki spējuši saglabāt neskartu vēsturisko mantojumu un garīgās vērtības.
Baltā baznīca ir Gostiņu simbols. Tāpēc pa mazai kripatai luterāņu draudze liek kopā visas vēstures liecības, kuras saistītas ar šo vietu, celtni un cilvēkiem. Nenogurstoši šo darbu veic arī bijusī skolotāja un aktīva draudzes locekle Ausma Korule, kura jau daudzus gadus ir piederīga šai baznīcai. Viņas zināšanas par vēsturiskajiem notikumiem ir apbrīnojamas, radusies pat iecere izdot grāmatu par Gostiņu baznīcu, jo šis dievnams ir īpašs. 1998. gada tam piešķirts arī valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss.
Barons dāvā dievnamu
Gostiņu baznīcas vēsture sākās 19. gadsimtā. Gostiņiešiem dievnams reiz bija Aiviekstes kreisajā krastā, un tolaik to dēvēja par Grīvas baznīcu. Ēka bija no koka un ļoti vienkārša. Kad tā nodega, cilvēkiem vajadzēja doties uz dievkalpojumiem Krustpils baznīcā. Tad barons Nikolajs fon Korfs piešķīra naudu jaunas baznīcas celtniecībai Aiviekstes labajā krastā, un 1828. gadā tika iemūrēts pirmais jaunās Gostiņu baznīcas akmens (1829. gadā tur jau esot notikuši pirmie dievkalpojumi). Uzaicinātais arhitekts bija zviedrs, un Gostiņos tapa baznīca, kurai līdzīgas nav visā Baltijā. Otra tāda ir tikai Zviedrijā. Tas ir savdabīgs klasicisma stila ansamblis. Tieši pretī galvenajām durvīm ir ar kanceli vienots altāris, bet solu rindas izvietotas abās pusēs. Laimīgu sakritību dēļ šī unikālā celtne saglabājusies līdz mūsdienām un joprojām pulcē cilvēkus.
Gostiņu luterāņu draudze izpētījusi un izveidojusi barona fon Korfa un viņa sievas dzimtaskoku. Šo plašo materiālu interesenti var iepazīt baznīcā. Joprojām var aplūkot arī vecās baznīcas pamatus Grīvas kapos Aiviekstes kreisajā krastā.
Kukulis par mīnām
Otrā pasaules kara laiks bija smags arī Gostiņiem. Šajos gados baznīca stipri cieta — iznīcinātas ērģeles, soli, logi un bojāts jumts. Ausma Korule zina, ka baznīcu no iznīcības glāba labi cilvēki. 1943. gada vasarā Gostiņos bija vācu karaspēks. Lai baltā baznīca nekļūtu par mērķi šāvieniem, vācieši iedeva melnu krāsu vietējam iedzīvotājam Jānim Osim, kurš kopā ar dēlu Zigfrīdu dievnamu izraibināja, tādējādi to nomaskējot. Lodes celtni neskāra, tomēr, pirms doties prom, vācu karaspēks nolēma uzspridzināt baznīcu, lai tā netiktu krieviem.
— Jānis Osis tikās ar vācu karavīriem. Zigfrīds stāstīja, ka tēvs devis viņiem kādu kukuli, tādējādi ieguvis baznīcas spridzināšanai domātās mīnas. Tas, kurš tās atdevis, teicis, lai uzspridzinot munīciju kaut kur upes malā, kad karaspēks jau būs pie Pļaviņām. Abi Oši tā arī izdarīja. Sprādziens bijis pamatīgs, un vācieši aizgājuši ar pārliecību, ka Gostiņu baznīca nu ir drupās. Šie divi vīri izglāba mūsu svētumu, — stāsta Korules kundze.
Šī gada rudenī viens no Gostiņu baznīcas glābējiem — Zigfrīds Osis — aizgāja mūžībā.
Kad sabruks, cels jaunu
Lai arī papostīta, baznīca kara laiku izturēja. Liktenis to saudzēja arī padomju varas gados. Šajā dievnamā nekad nav ierīkota noliktava vai zirgu stallis kā daudzās citās Latvijas baznīcās. Divi mēģinājumi pielāgot ēku citām vajadzībām tomēr bija. Pagājušā gadsimta 50. gadu vidū toreizējā Pļaviņu rajona vadītāji nolēma, ka baznīcā varētu ierīkot tipogrāfiju, jo tās vajadzībām vajadzēja atrast citas telpas. Bijusī Pļaviņu tipogrāfijas vadītāja Emīlija Grīna atzīst, ka tas bijis tikai viens no variantiem, kuru laimīgā kārtā neviens necentās realizēt. Turklāt baznīcā būtu nepieciešama pamatīga pārbūve. Toreiz tipogrāfiju izvietoja telpās, kur tagad ir Gostiņu bibliotēka.
Ausma Korule stāsta, ka pēc laika radās jauna ideja — baznīcā ierīkot sporta zāli. Vietējās varas pārstāvji apskatījuši celtni un nosprieduši, ka vienīgi kolonnas traucē. Tās jānojauc, un sporta zāle gatava. Arhitekts ar smaidu piekritis šim risinājumam — ja kolonnu nebūs, ēka sabruks, un tās vietā varēs uzcelt labu sporta zāli. Nespeciālisti neiedomājās, ka kolonnas ir arī ēkas balsts, ne tikai greznuma lieta.
Atkal skan lūgšana
Tādējādi baznīca saglabājās arī kristietības nolieguma gados, kaut arī tās durvis ilgi palika slēgtas. Ar vairāku iedzīvotāju iniciatīvu pāris reižu gadā lielākajos ticīgo svētkos izdevās noorganizēt dievkalpojumus, ko pārsvarā vadīja mācītāja Helēna Valpētere. Viņa nomira 1992. gadā un apglabāta Katlakalna kapos Rīgā.
Atmodas sākums nesa jaunas vēsmas visā Latvijā, un savā godībā atdzima arī senā Gostiņu luterāņu baznīca. Tajā laikā baznīcā aktīvi darbojās gostiņietes Skaidrīte Koļesņikova, Zelma Kalnriekstiņa, Vilma un Milda Līcītes. Šajā darbā vēlāk iesaistījās arī Ausma Korule un Daina Kūlaine.
Ieguldījumu baznīcas atjaunošanā devusi arī bijusī pļaviņiete Veronika Vilnīte, kura šobrīd dzīvo Lielvārdē. Sameklējot naudu, viņa dievnamam sagādāja solus, organizēja remontu ēkas iekšpusē un ārpusē. Vislielāko problēmu radījis jumts. Remonts sākotnēji neizdevās kvalitatīvs, un vēlāk kļūdas vajadzēja labot.
Sākumā dievkalpojumi notika katru svētdienu un bija cilvēku apmeklēti. Tā kā baznīcai nebija sava pastāvīga mācītāja, Veras kundze meklēja cilvēkus, kuri vadītu dievkalpojumus. 90. gadu sākumā ļaudis Gostiņu baznīcā uzrunājuši dažādi mācītāji, viņu vidū arī arhibīskaps Kārlis Gailītis, mācītāji Juris Rubenis un Viktors Pārpucis, vairāki Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studenti. Kopš 1994. gada Gostiņu luterāņu draudzes mācītājs ir Osvalds Miglons, kurš šo pienākumu uzņēmās vēl kā teoloģijas students. Viņš ir madonietis un kalpo arī Kalsnavas, Kārzdabas un Lubānas draudzē.
Maz jauniešu
Draudzes locekles stāsta, ka Vera Vilnīte darbojusies ļoti enerģiski, bet radījusi arī lielas savstarpējas nesaskaņas, tāpēc sadarbība beigusies. Tagad draudze ir nostabilizējusies, un tajā ir 34 cilvēki. Ne visi gan darbojas aktīvi. Dievkalpojumi notiek katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā. Šobrīd draudzes priekšnieks ir Dainis Mežāks, vietnieks — Zigurds Krūmiņš, sekretāre — Aija Avotiņa, kasiere — Daina Kūlaine. Savukārt Ausma Korule ir draudzes vecākā. Ērģeles spēlē Kārlis Dakulis no Jēkabpils.
— Atmodas laikā uz baznīcu nāca ļoti daudz cilvēku. Nav ko noliegt — daudzus saistīja tas, ka varēja saņemt mantas no dažādiem palīdzības sūtījumiem. Tagad vairs nav daudzo līdzskrējēju, kuriem ticība bija tikai modes lieta. Draudzes locekļi noveco, daudzi aiziet mūžībā. Ilgus gadus draudzē aktīvi darbojās Vilma Līcīte un Dauguļu ģimene, bet šobrīd viņi līdz dievnamam atnākt nevar, jo nav vairs spēka. Jauno mūsu vidū ir maz, — saka Korules kundze.
Viņa atzīst, ka šobrīd Gostiņos dzīvo daudz ienācēju, kuriem nav veidojusies saikne ar baznīcu. Vēsturiskie notikumi mainījuši šīs Pļaviņu pilsētas daļas iedzīvotāju sastāvu. Savulaik te bija apmešanās vieta ebrejiem, kuru vairumu iznīcināja kara laikā. Vēlāk Gostiņos ieradās ģimenes no Baltkrievijas. Pārsvarā te tagad dzīvo krievu un čigānu tautības cilvēki, kuri nejūtas piederīgi luterāņu baznīcai. Latviešu ģimeņu ir maz.
Tomēr Gostiņu baznīcu iecienījuši cilvēki no apkārtējām pilsētām un pagastiem, arī bijušie pļaviņieši cenšas atnākt uz dievkalpojumiem vai arī laulāties, iesvētīties un kristīt bērnus. Laulību gan pēdējā laikā mazāk, gadā tikai divas vai trīs. Ir pāri, kuri agrāk reģistrējuši laulību dzimtsarakstu nodaļā, bet tagad vēlas tālākajām dzīves gaitām baznīcas svētību. Kristības gan ik gadu rīko ap 30, dažkārt pat vairākas reizē. Kādreiz darbojās arī svētdienas skola, bet pēdējos gados tās vairs nav.
Vairāki bijušie pļaviņieši Gostiņu dievnamu atceras ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Viena no baznīcas labvēlēm ir Amerikā dzīvojošā Aija Pakule (dzimusi Auziņa), kura daudzkārt palīdzējusi materiāli. Draudze ir pateicīga arī Briežu ģimenei, kuru liktenis bija aizvedis ārpus Latvijas. Šie cilvēki izglāba baznīcas karogu un 1990. gada to atdeva baznīcai.
Maģiska iedarbība
Izrādās, šim dievnamam piemīt arī kas maģisks. Ausmas kundze stāsta, ka pirms baznīcas celtniecības šo vietu izstaigājuši un par labu atzinuši rīkstnieki. Stāvot baznīcas vidū altāra tuvumā, var sajust strāvojumu. Ne visi tur var stāvēt, citiem kļūst slikti vai arī pretēji — ķermenī rodas patīkams siltums. Daži cilvēki nejūt neko, jo strāvojuma iedarbība katram ir atšķirīga, tomēr vairums atzinuši, ka rokas vai kājas pārņēmušas trīsas.
— Gostiņos bija ieradies tautas dziednieks Ivars Vīks, un viņš apgalvo, ka te ir vienīgā vieta Latvijā, kur ļoti spēcīgi kopā saplūst zemes un kosmiskais strāvojums. Kad cilvēkiem to izskaidroju, viņi saprot, kāpēc dievnamā pēkšņi pārņēmušas savādas izjūtas. Savukārt viena mana bijusī skolniece stāstīja, ka, dodoties uz Gostiņiem, pie Skanstupītes viņai vienmēr vieglāk braukt ar velosipēdu. Turklāt šajā apkaimē sieviete labi jūtas, it kā smagums no pleciem noveļas, — saka Ausma Korule.
Asarām acīs
Uz Gostiņu baznīcu dodas arī daudz ekskursantu. Pēc ticīgo ierosinājuma šovasar izveidota viesu grāmata, kurā var izlasīt daudz pateicības vārdu gostiņiešiem.
— Cilvēki šurp brauc no visas Latvijas, ierodas daudz skolēnu no apkārtējām mācību iestādēm. Ir arī pastāvīgie apmeklētāji. Kāda kundze no Rīgas šurp atvedusi vairākas grupas. Pēc viena apmeklējuma saņēmām pateicības vēstuli ar mūsu Skanstupītes fotogrāfiju. Prieks, ka cilvēkiem te patīk. Ir arī tādi, kurus nekas neinteresē. Bija atbraukuši studenti no Rīgas. Daļu jauniešu pat neielaidu baznīcā. Viņi nāca tik bravūrīgi un ar tādu izsmieklu! Cilvēki ir dažādi, — secina Korules kundze.
Pēc katras ekskursijas viņa viesiem ierosina kaut ko nodziedāt no baznīcas dziesmu grāmatas. Tas cilvēkus aizkustina, un lielākajai daļai acīs ir asaras.
Labāk mīca mālu, nekā spēlē futbolu
Jubilejā Gostiņos dzīvojošais mākslinieks Indulis Apsītis baznīcai pasniedza dāvanu — desmit reliģiska satura gleznu par Pestītāja Jēzus Kristus dzimšanu, dzīvi un ciešanām. Sākotnēji viņš vēlējies šos darbus izvietot baznīcas dārzā, bet vēlāk nolēmis uzdāvināt, lai gleznas dievnamu rotā ik dienu. Šīs gleznas var dēvēt par mākslinieka iedvesmas darbiem, jo viņš vairāk ir dabas tēlotājs.
Mākslinieks stāsta, ka viņu nekad nav saistījusi avangarda māksla. Viņam tuva daba un portreti. Arī reliģiskā tēma Indulim Apsītim nav sveša, jo savulaik gleznojis ļoti daudzās Latvijas baznīcās un pilīs, arī kapsētās.
Indulis Apsītis dzimis Staicelē, Salacas krastos, kur tapuši arī viņa pirmie mākslas darbi — māla figūras. Mākslinieks piebilst, ka viņu savulaik nav interesējušas lietas, ar ko nodarbojās citi apkaimes puikas. Daudz saistošāk šķita Salacas upes krastā mīcīt mālus un mēģināt no tiem kaut ko izveidot. Ģimenē vairāki izvēlējušies mākslinieka ceļu.
Vēlākajos gados mākslinieks strādāja galvenokārt Rīgā. Tagad jau vairākus gadus viņš dzīvo un glezno Gostiņos, jo Aiviekstes krasti vienmēr bijuši mīļi un vilinoši. Turklāt Apsīša kungs ir kaislīgs makšķernieks.
Svešumā satiek novadnieku
Spilgta epizode Induļa Apsīša dzīvē saistīta ar mākslinieka Aleksandra Štrāla dēlu Kārli Štrālu, kad abi karoja leģionā pie Opočkas Krievijā. Reiz Kārlis teicis, ka jāuzzīmē Krievzemes sādža, lai tā paliek piemiņai, jo viņi taču brauks mājās. Arī Apsīša kungs lūdzis papīru un zīmuli. Diemžēl Kārli skāra nomaldījusies lode, un viņš no svešās zemes mājās nepārnāca. Neviens no šiem zīmējumiem nav saglabājies.
Labas atmiņas Apsīša kungam ir par bijušā Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa māti Veru Rumpīti, kura padomju gados lūgusi viņam restaurēt pāris gleznu. Tā sākusies sadarbība vairāku gadu garumā. Tolaik Vera Rumpīte strādāja Jūrmalas tirdzniecības pārvaldē par grāmatvedi un piedāvāja Apsīša kungam veikt dažādus pasūtījuma darbus kā māksliniekam noformētājam.
Indulis Apsītis savā mūžā uzgleznojis vairāk kā 500 darbu. Tagad maza daļiņa no veikuma būs arī Gostiņu dievnamā.
***
Bagāts mūžs ir šai baltajai baznīcai Gostiņos. Mainījušās iekārtas un arī cilvēku attieksme pret garīgām vērtībām. Tomēr jau otru gadu simteni nezūd tautas vēlme uzrunāt Dievu tieši šajā vietā. Pulcēsimies dievnamā arī rīt, 5. decembrī, pulksten 15 svētku dievkalpojumā!
