Laukos ir ne tikai lielas saimniecības, bet arī sirmas sievas un vīri, kuri no agras bērnības līdz šodienai augstu tur darba tikumu. Viņiem ir kauna lieta lūgt palīdzību, jo raduši visu dzīvē sasniegt savām rokām. Tāda ir arī Velta Vīle Klintaines puses ‘‘Kazuļu’’ mājās. Velta ir no paaudzes, kura vēl varēja uzcelt stipru Latviju. Diemžēl laiks un notikumi aizlika kāju priekšā.
Jānodrošinās ar
ēdamo
Nogriežos no ceļa uz ‘‘Kazuļu’’ pusi. Jātrāpa iepriekš iebrauktās sliedēs. Nedaudz uz sāniem, un mašīna slīd nost no ceļa. Pēc simts metriem ceļš sadalās. Pa kreisi dzīvo Kazimirs, pa labi — Velta. Abi pensionāri, kuri izvēlējušies palikt uzticīgi senču mājām, un tādus var sastapt jebkur citur Latvijā.
Dienā, kad apciemoju Veltas kundzi, pie viņas ieradusies meita Gundega. Pirms tam esot vairākkārt zvanījusi mātei, bet viņa četras dienas klausuli necēlusi. Satraukumā metusi ikdienas darbus pie malas un skrējusi raudzīt. Vairāk kā septiņdesmit kilometru. “Vakaros viņa skatās “Likteņa līdumniekus”, telefons no televizora patālu. Domāju, varbūt nedzird. Bet, kad tā četras dienas no vietas, nevarēju mierā nosēdēt,” stāsta Gundega. Viņa atzīst, ka ceļš līdz mājām, īpaši ziemā, bieži vien grūti izbraucams. Ja būtu vecais mazais golfiņš, paliktu pusceļā. Arī autoveikals līdz mājām ne vienmēr varot tikt. Tāpēc meita mātei pārtiku atved ilgam laikam. Veltai drīz apritēs 84 gadi, lai arī ar grūtībām, pati ienes malku un pavasarī pat plāno izkrāsot istabās grīdu. Bet garos ziemas vakarus palīdzot īsināt grāmatas, ar kurām viņu apgādā Klintaines bibliotēka.
Glābj zelta rubļi
Māte neparko neejot dzīvot pie meitas. Tā abām būtu vieglāk. Sirmā kundze sarunu pārtrauc ar vārdiem: “Tā ir manas mātes un tēva sūri, grūti celtā māja. Nevienu brīdi neesmu domājusi, ka tā ir mana.” Veltas vecaistēvs no Stukmaņu muižas saņēmis zemi un uzcēlis pirmo māju, kura vēlāk nodega. Viņas vecāki tajā laikā bēgļu gaitās devās uz Ukrainu. Atgriezušies un mājas vietā atraduši vien skursteni. Pirmo ziemu pārlaiduši kaimiņu pirtiņā. Labi, ka pirms tam Veltas māte deviņus gadus bijusi Stukmaņu muižas istabene. Strādājusi labi, un grāfiene Mēdema par to viņu bagātīgi apdāvinājusi. Ne vien drēbes devusi, bet katru mēnesi arī divus zelta rubļus. Māte drēbes likusi skapī vai valkājusi, bet naudu krājusi bankā. Pēc pieciem gadiem atgriežoties no Ukrainas, 1919. gadā zelta rubļi glabājušies bankā neskarti. Tos gan nācies atdot. Tēvs par brāli bija galvojis bankai. Vienīgā iespēja, kā parādu atdot, bijusi likt lietā zelta rubļus.
Bet saimniekošanu Latvijā sāka, pateicoties grāfienes dāvinātajām drēbēm. Tās Ukrainā iemainīja pret miltu un cukura maisu, ko savukārt Latvijā pret zirgu un govi. Daži gadu desmiti, un saimniecībā jau bija trīs zirgi un desmit govju. Sākumā tehnikas gan vēl nebija, un 11 hektāru tēvs esot ar rokas izkapti nopļāvis. Vēlāk nopirkts zirga vilkmes grābeklis, un Velta 12 gadu vecumā iemācījusies ar to rīkoties. Tēvs uztaisījis mazas siena dakšas, un tad arī gubas pati varējusi samest.
Par zirgu gribēja
nopirkt klavieres
Kad daļa latviešu Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās, Veltas vecāki izvēlējās palikt. Viegli nebija. Kad ienāca padomju armija, vienu zirgu nozaga kāds kareivis. Bet zirgu audzēja, lai vēlāk pārdotu un mazajai Veltai nopirktu klavieres. Tēvu vēlāk apcietināja, izsūtīja, bet piecpadsmitgadīgā Velta stājās aiz zirga pie arkla. Bijis gan arī brālis, bet viņš reiz, ardams lauku, sasvīdis, apsēdies uz auksta akmens atpūsties, apaukstējies, saslimis un astoņpadsmit gadu vecumā nomiris. Lai dzīvē būtu vēl grūtāk, ģimenei atņēma arī otru zirgu. Mazajai meitenei tas bijis liels pārdzīvojums. To un pārējo šajā laikā piedzīvoto viņa atainojusi “Zirgu stāstos”. Vēlāk iemācījusies spēlēt klavieres un kādu laiku pavadījusi dejotāju ansambļus, līdz kaplis un slaukšana pirkstus padarīja stīvus.
Klusēja četrus gadus
Sirmās Veltas stāstījumu pārtrauc Gundega. Viņa asarām acīs teic, ka varētu saprast , kā tas ir, kad ar varu visu atņem. Meitas saimniecībā ir vairāk kā simts lopu. Skatoties “Likteņa līdumniekus”, viņa iedomājoties, kā būtu, ja viņai pēkšņi visu atņemtu. Tagad viņas saimniecībā “Sauliešos” ir četri strādnieki, jo pati vairs lielo govju pulku nespējot izslaukt un pabarot. Bet agrāk bijusi mūzikas skolotāja, turējusi lopus un pēdējos gadus strādājusi bērnudārzā. Līdzīgi kā māte, arī meita strādāt sākusi agri, astoņpadsmit gadu vecumā. Un, tāpat kā viņa, interesējusies arī par mūziku.
Saimniecību gan te, Klintaines pusē, izveidot bijis pagrūti. Lielā kūts kolhoza laikā sagruvusi, arī zemes sākumā bijis maz. Vēlāk atgūts 18 hektāru. Tos tagad iznomā vietējam lielsaimniekam. Par laimi, radinieku dzimtajā vietā Sāvienas pagastā kūts bijusi daudz labāka. Tāpēc tagad laiku pa laikam nākas mērot 70 kilometru līdz mātes mājām. Bet māte vēl nesen turējusi pati savu govi. Gundega stāsta: “Mamma ar divām kūjām gāja uz kūti, līdz vairs galīgi nespēja, un govi atdeva man. Ļoti izlutinājusi bija. Kad aizvedu uz Sāvienu pie savām, tajā trakajā vasarā, kad knišļi daudzas govis noēda, mammas melnīte arī drīz vien neizturēja. Vienīgo no Sauliešu govīm nokoda. Četrus gadus nespēju mātei to pateikt.”
Labu strādnieku tālu jāmeklē
“Esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi man mācīja strādāt,” saka sirmā stiprā sieviete. “Un, domāju, meita par to pašu var pateikties man.” Gundega turpinot teic: “Mūsdienu jaunie vīrieši, kuriem divdesmit septiņi gadi, nostrādā pusmēnesi, kaut cik nopelna un ar to pietiek. Savai saimniecībai ilgi meklēju labus strādniekus. Šobrīd tajā neviens nav vietējais. Kāds brauc 10 kilometru no Ļaudonas, citam, lai dzīvotu uz vietas, Sāvienas centrā nopirku dzīvokli. Pirmajai slaucējai citu dzīvokli palīdzēju nopirkt. Viņas vietā samaksāju pusi summas, pārējo ieturēju no algas. Pirms sešiem gadiem studēju Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē. Tāpēc palīgi jo vairāk bija nepieciešami.”
