Tūlīt aiz “Pūcēnu” mājas pacēlās stāvs kalns, kas kalpoja kā aitu ganības. Citiem nolūkiem tas nederēja, jo tehnika gāzās apkārt. Vienīgi vēl kalnu izmantoja jāņuguns kurināšanai.
Pūcēnam vārdā bija Jānis, un viņš katru gadu rūpējās par kārtīgu līgošanu — gādāja malku, brūvēja alu, kundze sēja sieru.
Arī togad kalna galā līgot sabrauca tuvi un tāli radi, sanāca apkārtējie kaimiņi — lieli un mazi. Jāņa brālēns Eidis, galvā uzlicis ozollapu vainagu, ar muti līdz ausīm vaļā dziedāja un staipīja akordeona plēšas. Ap ugunskuru veči sasēda zemē, satvēruši alus glāzes. Jaunie dancoja, kā no ķēdes norāvušies.
Kaimiņpuika Toms, piecus gadus nodzīvojis Anglijā, nu atbrauca mājās nolīgot Jāņus. Pēkšņi viņš jauniešu pulkā ieraudzīja pamatskolas klasesbiedreni Mirdzu. Nu, Jēziņ… Tāds daiļums aizsita elpu! Toms piegāja klāt un ierunājās:
“Cik skaista tu esi izaugusi!”
Mirdza teica to pašu:
“Cik skaists tu esi izaudzis!”
Abiem acis spīdēja iekārē. Tūlīt viņi metās dejā, kustībās ieliekot visu dzīvesprieku.
Kad izsīka omulības krājumi, Jānis ar tukšo spaini rokā kāpa lejā pēc alus. Dārza stūrī viņš apstājās un Jāņu nakts gaišumā brīdi vēroja Tomu un Mirdzu. Tad viņš teica:
“Fui, jaunie cilvēki! Šīs nav papardes! Tā ir mana zemeņu dobe!”
Toms, aizkaitināts par traucējumu, izspieda caur zobiem:
“Nu tagad te tev zemenes augs tonnām!”
Guntis Gailītis
“Redzi? Līgotāju pulkā ir viena melnādainā bēgle! Pie tam pilnīgi plika!”
“Nē, tā ir mūsu pašu Rozālija. Lecot pār ugunskuru, viņai sadega viss apģērbs.”
***
Mazdēls: “Vecotēv, avīzē kritizē Jāņu sieru, ka tam esot īss realizācijas termiņš.”
Vectēvs: “Nebaidies, dēliņ. “Speciālisti” piebērs indi, lai siers nemaitājas, un viss būs kārtībā.”
Guntis Gailītis
