Līgu Riekstiņu iepazinu pirms vairākiem gadiem, kad viņa laikrakstā “Staburags” bija praksē. Smaidīga, atvērta, atsau-
cīga — tā īsi varētu raksturot Līgu toreiz. Arī tagad viņa ir tikpat sirsnīga un dzīvespriecīga. Līga ir ieguvusi augstāko izglītību, strādā divās Aizkraukles reģiona skolās par vizuālās mākslas skolotāju un dzīvo savā dzimtajā pusē — Kokneses no-
vadā. Tas nav ierasts mūsdienu jauniešu dzīves scenārijs — bieži jaunie cilvēki paliek studiju pil-
sētā, dodas uz Rīgu vai ārzemēm.
Darbs “nāca” pats
— Pastāsti, kā nonāci Iršos.
— Pirmkārt, pilsētas dzīve nesaista, pilsēta ātri nogurdina, turpretim lauki rada enerģiju. Vēl studējot Daugavpilī, pēc trešā kursa beigšanas meklēju iespēju pastrādāt, lai nopelnītu naudu studijām, iztikšanai. Painteresējos par darba iespējām, māsīca ieteica ģimenes krīzes centru “Dzeguzīte”, kur aizvietoju audzinātāju atvaļinājuma laikā. Iepriekš dzīvoju Jaunbebros pie vecākiem, bet, strādājot “Dzeguzītē”, izdevīgāk bija dzīvot Iršos. Divus gadus nostrādāju krīzes centrā un pēc universitātes absolvēšanas sāku strādāt skolās.
— Vai atrast darbu bija vienkārši?
— Lielākoties tas “atnāca” pats — mani sameklēja, piedāvājot darbu. Šobrīd strādāju Pļaviņu mākslas skolā un Kokneses internātpamatskolā-attīstības centrā. Pagājušajā gadā paralēli bija vēl trešā darba vieta — ģimenes krīzes centrā “Dzeguzīte”, bet tas bija par daudz. Vasarās vadu nometnes, pērnvasar iesaistījos Pļaviņu bērnu centra “Pepija” nometņu rīkošanā. Arī šogad jūlijā kopā ar “Pepiju” organizēsim nometni — “Pepijas Garzeķes pasaku maratons”.
Nauda nav prioritāte
— Esi īstajā vietā, izvēlējusies īsto profesiju. Vai jau kopš bērnības zināji, ko vēlies mācīties?
— Ka tas būs saistīts ar bērniem — jā, par to šaubu nebija, jau kopš mazām dienām vienmēr apkārt bijuši bērni. Nezinu, kāpēc, bet lipa klāt kā medus podam. Bērni man ļoti patīk. Ogrē mācījos reklāmas dizainu, to skolu izvēlējos arī tādēļ, ka tur mācījās mana māsa Zaiga. Apguvu arī dažādas mākslas programmas — zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju. Pirmajos kursos tas vairāk bija pienākums, taču pamazām iepatikās, sāka izdoties. Pabeidzot Ogri, sapratu, ka gribas mācīties vēl. Daugavpilī studēju mākslas programmā, ieguvu vizuālās mākslas skolotājas profesiju. Arī tagad ir vēlme turpināt studijas maģistrantūrā. Vienmēr ir bijusi sajūta, ka nevar apstāties, jāiet uz priekšu.
— Izvēloties skolotāja profesiju, domāji arī par finansiālo pusi — atalgojumu?
— Tā nebija prioritāte. Pat tagad nerēķinu, cik iegūstu vai zaudēju, nekādu bilanci neesmu taisījusi. Jā, atalgojums nav lielākais, bet man patīk darbs, ko daru. Reizēm iedomājos, ka vajadzētu parēķināt. Tomēr, nemitīgajās politiķu diskusiju krustugunīs izskanot dažādiem viedokļiem, nonāc pilnīgā neziņā, kā tad īsti būs, un tādēļ labāk neklausīties. Kad nolems, tad arī redzēsim.
— Daudzi jaunieši dodas projām no Latvijas, neredzot te iespēju pilnvērtīgi dzīvot, strādāt. Šķiet, tev tas izdodas viegli.
— Katra situācija ir atšķirīga, ikvienam pašam jāizlemj, jāsaprot, kas viņam ir labākais. Latvijā nav viegli, pašam daudz jācīnās. Ja esi visas iespējas izsmēlis šeit, tad dosies citur meklēt kaut ko labāku. Taču arī tur, tajā citā zemē, nav viegli. Turklāt lielais mīnuss ir tas, ka tur nav tuvinieku, ģimenes, uz ko var paļauties. Pēc augstskolas pirmā kursa beigšanas nolēmu papildināt savas finanses, pastrādāt Anglijā. Aizbraucu ciemos pie māsas, kura tur dzīvo jau ilgu laiku. Mēnesi atpūtos, mēnesi nostrādāju fabrikā. Diezgan monotons darbs, tomēr patika, bija ļoti atsaucīgi un atvērti cilvēki. Mani mēģināja pierunāt, lai palieku, sakot, ka nevienam jau te, Latvijā, mani nevajadzēs, ka skolotāja darbs nav prestižs.
Izstāde veltīta ģimenei
— Cik liela nozīme ir ģimenei?
— Ļoti liela, īpaši jau pašā ceļa sākumā. Mēs esam kupla ģimene — man ir abi vecāki, septiņi brāļi un divas māsas, kopā esam divpadsmit. Lielā ģimene iemācīja patstāvību un radīja mīlestību pret bērniem. Rados vienmēr bija kāds mazāks pieskatāms. Nebaidos no pavisam maziņiem bērniņiem — zinu, kā jāpaņem rokās, kā ar mazuli apieties, arī ar lielākiem bērniem vienmēr atrodu kopīgu valodu. Gan vecāki, gan brāļi un māsas mani atbalstīja studiju laikā, daudz palīdzēja finansiāli. Lai cik grūti klājās, ar tuvinieku atbalstu izdevās pārvarēt pat visgrūtākos brīžus. Arī pati centos — iekļuvu budžeta grupā, tas bija mans mērķis, jo mācību maksu nespētu samaksāt. Noturējos. Starp citu, manu gleznu izstāde, kas šobrīd iekārtota Bebru pagasta muzejā, veltīta manai ģimenei — pateicos par viņu atbalstu. Izstādē apkopoti darbi no Ogres un studiju laika posma.
— Ir cilvēks, kas tevi iedvesmo darīt, neapstāties pie sasniegtā?
— Tā ir labākā draudzene Daila, mana brāļa sieva. Viņas teiktajā ieklausos, komunikācija ar Dailu pozitīvi uzlādē. Reizēm kopā ģenerējam visādas idejas. Daudz palīdzējusi un iedvesmojusi ar pozitīvo skatījumu uz dzīvi, vienmēr pilna idejām un vajadzīgā brīdī gudriem padomiem ir mana māsīca Lāsma. Vēl viens nozīmīgs notikums, kas bijis svarīgi, lai spētu virzīties uz priekšu, būt mērķtiecīgai un iedvesmas pilnai, bija pirms vairākiem gadiem, kad beidzot saņēmos un nokristījos. Jau vidusskolā domāju, ka to gribu — ienest vairāk ticības savā dzīvē. Tā bija iekšējā nepieciešamība. Neesmu fanātiska, bet tas ir būtiski. Lai virzītos uz priekšu, kaut kam ir jātic. Ja domā, ka vari, tici tam — tad izdodas. Pēc tam bija izjūta, ka kaut kas labs ir izdarīts.
Kā domāju, tā būs
— Lai gan daudz strādā, zinu, ka atlicini laiku savam vaļaspriekam — tautasdejām.
— Dejoju vidējās paaudzes deju kolektīvā “Irši”, un grafiks patiesi ir diezgan saspringts — darbdienās strādāju, sestdienās esmu koncertos, bet svētdienās jau jāgatavojas skolai. Pat ja darbdienas beigās jūtos nogurusi un domās plānoju, ka uz mēģinājumu neiešu, atbraucot no darba, ir citas domas. Pēc tam ir tāda enerģija, ka aizmigt dažkārt nevar! Šogad ar deju kolektīvu ir daudz pasākumu — esam bijuši dažādos koncertos tepat Iršos, Koknesē, Meņģelē, Aizkrauklē. Šogad svinējām deju kolektīvam 25 gadu jubileju, šovasar dosimies uz Ungāriju. Plānoju vēl kādu ceļojumu — uz Igauniju, kādu no salām, bet turp dosimies kopā ar draugu. Mums patīk izbaudīt atšķirīgo, atpūsties ceļojot, lai gan tas neiznāk tik bieži, kā gribētos. Pagājušajā vasarā abi devāmies uz Lietuvu. Jā, tas ir tepat, tomēr bija ļoti interesanti. Vēlāk plānojam aizbraukt arī tālāk.
— Vai atpūta ir arī gleznošana?
— Labprāt to darītu, bet šobrīd grūti atlicināt brīvu brīdi. Labprāt vēl pamācītos gleznošanu, pietrūkst papildu izglītošanās. Skolā, mācot zīmēšanu bērniem, jūtu, ka turpinu mācīties un daudz iegūstu pati. Ar to, ka esi saņēmis diplomu, nekas nebeidzas, ir jāturpina. Gleznojot pazūd laiks, varu aizrauties un aizmirst apkārtējo. Ir bijis pārsteigums pašai par savu varēšanu — izbrīns, vai tiešām to spēju? Kad jūti, ka izdodas, gribas censties aizvien vairāk. Mācoties Ogrē, domāju, ka noteikti kādreiz būs arī sava darbnīca, šobrīd tas vēl nav piepildīts. Vēlme joprojām ir. Domāju, dzīvē viss iegrozīsies, kā vēlos — kā domāju, tā būs.
— No kurienes tev tāda neizsīkstoša enerģija un spēks vienmēr būt labā omā, smaidīt?
— Vitalitāte laikam no vecākiem, abi divi enerģiski. Bet smaidīšana no mammas. Man bieži jautā — kāpēc smaidi? Jūtos laimīga, priecīga. Reizēs, kad esmu nopietna, arī jautā — vai viss ir kārtībā? Deju kolektīvā man uzdāvināja krekliņu ar uzrakstu “Smaidīgākā dejotāja”. Laikam ar smaidu sejā iepriecinu citus vai arī kaitinu. (Smejas.)
— Kā sevi redzi pēc gadiem desmit?
— Racionāli domājot par lietām, kas ir būtiskas, tas varētu izskatīties aptuveni tā — būšu precējusies, man būs ģimene un bērni. Strādāšu par skolotāju un dzīvošu Latvijā. Un saistībā ar gleznošanu — man būs sava darbnīca. Sīkumos neplānoju — tiklīdz izdarāmo rakstu uz papīra, nekas nesanāk. Par to, ka pa ceļam šajos desmit gados būs vēl kādas aizraušanās un intereses, ir skaidrs. Vienu gan zinu — noteikti negribu atnākt no darba un vienkārši sēdēt pie televizora. Bet tas nedraud, jo televizora man mājās nav.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Līga Riekstiņa.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Ērgļi, 1990. gada
4. decembris.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
ĢIMENE: neprecējusies,
ir draugs.
DZĪVESVIETA:
Kokneses novada Iršu pagasts.
NODARBOŠANĀS:
vizuālās mākslas, vizuāli plastiskās mākslas skolotāja.
VAĻASPRIEKS: tautasdejas.
