Ramuns Petraitis ir lietuvietis, taču pēc aptuveni septiņiem Amerikas Savienotajās Valstīs pavadītajiem gadiem atbraucis uz Latviju, strādā firmā “Jeld—Wen Latvija” un šobrīd dzīvo Aizkrauklē.
Ramuns Petraitis ir lietuvietis, taču pēc aptuveni septiņiem Amerikas Savienotajās Valstīs pavadītajiem gadiem atbraucis uz Latviju, strādā firmā “Jeld—Wen Latvija” un šobrīd dzīvo Aizkrauklē. Kā profesionāls basketbolists viņš ātri vien Aizkrauklē atrada domubiedrus un sāka spēlēt basketbola komandā “Anlijs būve”.
Tā kā Aizkrauklē pieaugušajiem sacensības basketbolā nenotiek, komanda “Anlijs būve” piedalījās Jēkabpils rajona basketbola čempionātā un uzvarēja. Ramunu Petraiti atzina par turnīra vērtīgāko spēlētāju. Ar Ramunu runājām par sportu, pasaules apceļošanu, dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs un ģimeni, kura viņa dzīvē ir vissvarīgākā.
Ar Ramunu esam vienaudži, tāpēc uzreiz vienojamies, ka uzrunāsim viens otru ar “tu”.
Grib būt kā Sabonis
— Kā pievērsies basketbolam?
— Latvijā iecienīti un populāri ir vairāki sportaveidi — hokejs, futbols, arī basketbols un volejbols. Taču Lietuvā ir tikai basketbols. Tas ir kā reliģija, un ikviens zēns jau kopš mazotnes grib kļūt basketbolists, tāds kā Sabonis, Marčuļonis un citi “Žalgiris” spēlētāji.
Esmu dzimis Kauņā, pilsētā, no kurienes nākuši daudzi Lietuvā un pasaulē slaveni basketbolisti. Kad mācījos 3. klasē, pie mums uz skolu atnāca vietējās sporta skolas basketbola treneris, lai no spējīgākajiem zēniem veidotu jaunu treniņgrupu. Sākumā mani neizvēlējās, laikam izskatījos neperspektīvs. Taču arī es ļoti gribēju spēlēt basketbolu un sporta skolā pieteicos pats. Vēlāk, kad jau spēlēju Lietuvas izlasē, šim trenerim reizēm atgādināju, kā viņš mani “izbrāķēja”.
Sporta skolas veiksmīgākā grupa
— Par savu pirmo īsto treneri uzskatu Feliksu Mitkeviču. Esmu mācījies un trenējies kopā ar Ilgausku, kurš šobrīd spēlē Amerikā Nacionālajā basketbola līgā, Jasikaviču, kurš atzīts par Eiropas labāko spēlētāju, Masuļski, viņš spēlē Polijā, Straupi, kas tagad spēlē Latvijā, “Skonto” vienībā.
Reiz kādā intervijā treneris atzina, ka mēs bijām labākā basketbolistu grupa sporta skolas vēsturē. Viņš gribētu atkal mūs visus savākt kopā un noorganizēt spēli ar šobrīd labāko Lietuvas vienību. Taču to būs grūti izdarīt, jo esam izklīduši pa visu pasauli. Reizēm satieku savus bijušos treniņu un komandas biedrus, taču tas notiek reti. Ar dažiem sazvanāmies.
1996. gads visnozīmīgākais
— Kurš bija tavs pirmais basketbola klubs?
— “Drobe” Kauņā. Spēlējām Lietuvas čempionāta augstākajā līgā, taču labāko komandu vidū nebijām. Tomēr man izdevās sevi lieliski parādīt un 1996. gadā es saņēmu uzaicinājumu spēlēt klubā “Plunge”.
1996. gads manā dzīvē bija ļoti nozīmīgs. Lietuvas valsts izlases sastāvā kļuvu par Eiropas čempionu jauniešiem. Togad iepazinos ar tagadējo sievu, un vasarā abi aizbraucām uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Mācoties Amerikā, pāris reižu braucu uz Lietuvu palīdzēt “Plunges” komandai nozīmīgās spēlēs.
Sportistiem mācības bez maksas
— Vai uz Ameriku devies basketbola dēļ?
— Jā. Sākumā mācījos un spēlēju Voterfordas koledžā, vēlāk — Oregonas universitātē. Iekļūt šajās skolās un arī komandās ir ļoti grūti, taču, ja esi uzņemts komandā, mācības ir bez maksas. Labā formā jābūt gan sportā, gan mācībās. Nopietni basketbolu Amerikā spēlē divos līmeņos — universitāšu komandās un Nacionālajā basketbola līgā.
— Vai arī tu vēlējies spēlēt Nacionālajā līgā?
— Amerikā ir daži simti universitāšu komandu, kuras spēlē vairākās divīzijās. Lai arī Oregonas universitātes komanda bija viena no spēcīgākajām, iekļūt Nacionālajā basketbola līgā bija ļoti grūti. Gadā no visām komandām tur iekļūst 30—40 spēlētāju. Konkurence ir ļoti liela. Apzinājos, ka man ir ļoti mazas izredzes.
Četrus gadus biju aizvadījis ASV Oregonas universitātes komandā un ilgāk tajā spēlēt nevarēju. Lai gan augstskolā vēl piedāvāja vienu gadu mācīties, lai saņemtu diplomu, aizbraucu uz Izraēlu, kur mani aicināja kāds basketbola klubs. Taču sadzīves apstākļi tur bija tik briesmīgi, ka ātri vien atgriezos ASV.
Paliek kopā ar ģimeni
— Pavisam drīz man piezvanīja Krievijas komandas “Uralgrate” trenera asistents lietuvietis Homičs un uzaicināja spēlēt šajā komandā. Bērnībā ar lielu apbrīnu vēroju viņu spēles laukumā. Viņš bija viens no sportistiem, kurš panākumus guva ar lielu darbu. Citi popularitāti guva ar talantu, bet viņš tikai un vienīgi ar smagu darbu. Viņš bērnībā bija mans elks, kuram vēlējos līdzināties. Tāpēc jutos ļoti pagodināts par aicinājumu doties uz Krieviju. Nospēlēju tur vienu sezonu. Eiropā bijām 16. spēcīgākā vienība.
Tomēr nolēmu atkal atgriezties Amerikā, lai izmantotu iespēju pabeigt universitāti. Pēc tam saņēmu vēl vairākus piedāvājumus spēlēt dažādos klubos. Taču 1999. gadā biju apprecējies un gribēju palikt kopā ar ģimeni. Arī mana sieva ir basketboliste, kura Amerikas klubos aizvadījusi pāris veiksmīgu sezonu. Viņa joprojām dzīvo Amerikā un audzina mūsu gadu veco dēliņu.
Latvijā nokļūst darba dēļ
— Kā nokļuvi Latvijā?
— Pagājušajā gadā Amerikā satiku firmas “Jeld—Wen Latvija” vadītāju Bretu Dodsonu, kurš uzaicināja mani strādāt šajā uzņēmumā. Piedāvājums mani ieinteresēja, taču izlemt bija ļoti grūti. Negribēju atstāt ģimeni, līdz pēdējam brīdim šaubījos — braukt vai nebraukt. Esmu pateicīgs sievai, kura mani ļoti atbalstīja un ļāva strādāt Latvijā.
Ilgi gan te nepalikšu. Domāju jau šogad doties atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Nezinu arī to, cik ilgi palikšu Amerikā, varbūt atgriezīšos Eiropā.
Universāls spēlētājs
— Vai neesi domājis par basketbolu kā naudas pelnīšanas veidu?
— Basketbolam kā profesijai esmu pielicis punktu. Ir jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, līdz ar to sportam vairs neatliek tik daudz laika. Taču tas joprojām ir mans vaļasprieks. Ja mani aicina uzspēlēt kādā klubā, esmu ar mieru.
Tikko beidzās Jēkabpils rajona čempionāts, un mani uzaicināja spēlēt basketbola klubā “Rīga/Juniors”. Izveidota Latvijas basketbola amatieru līga, otrā stiprākā komandu savienība valstī, kurā mēs spēlējam. Esmu vienā komandā ar Igoru Miglinieku, Edgaru Šnepu. Sākumā biju aizbraucis pavērot vienu šī komandas treniņu, un jau pēc pāris dienām treneris, pat neredzējis, kā spēlēju, laida mani laukumā. Kā profesionālam basketbolistam nebija grūti saspēlēties ar pārējiem komandas biedriem. Esmu universāls sportists — varu spēlēt gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.
Tālu no mājām
— Vai vecāki vienmēr atbalstījuši tavu izvēli?
— Viņi nekad nav iebilduši pret manu nodarbošanos. Bērnībā biju ļoti kustīgs un enerģisks, diendienā līdz vēlai naktij pagalmā dzenāju bumbu. Bērnībā dejoju arī modernās dejas un mācījos spēlēt akordeonu, taču sports bija pāri visam. Vecāki man vienīgi atgādināja, ka visu sasniegumu pamatā ir darbs. Apzinos, ka man nepiemīt īpašs basketbolista talants, tomēr esmu cītīgi trenējies un daudz strādājis, lai dzīvē kaut ko sasniegtu.
Viņi tikai pārdzīvoja, kad devos uz Ameriku. Tas likās ļoti tālu. Sākumā gan teicu, ka tas nav uz ilgu laiku, bet izrādījās, ka prom no mājām būšu apmēram divus gadus. Tagad viņi ir priecīgi, ka strādāju Latvijā, jo uz Lietuvu aizbraucu katru mēnesi.
Labāki cilvēki, ēdiens un alus
— Vai Latvija un Aizkraukle salīdzinājumā ar Amerikas plašumiem neliekas niecīgas?
— Platības ziņā varbūt. Taču sadzīves apstākļi te ir samērā labi. Arī cilvēki ir pavisam savādāki. Amerikā nodzīvoju septiņus gadus un ciešāk sadraudzējos tikai ar pāris cilvēkiem. Taču Latvijā nepilna gada laikā ieguvu daudz draugu. Amerikā savstarpējās attiecības ir ļoti materializējušās, visu nosaka nauda. Latvijā cilvēkiem vēl ir sirds. Te neprasa maksu par niecīgu pakalpojumu, cilvēki ir gatavi viens otram palīdzēt bez atlīdzības.
Arī ēdiens un alus, kas ir svarīgs gandrīz ikvienam kārtīgam vīrietim, te ir daudz labāks. Amerikāņi gan apgalvo, ka lietuviešu un latviešu ēdieni ir pārāk trekni, bet kurā valstī ir visvairāk resnu cilvēku? Amerikas Savienotajās Valstīs!
Uzjautrina žurnālistus
— Cik valodas esi apguvis, braukājot pa pasauli?
— Runāju lietuviski, krieviski un angliski. Sākumā Amerikā bija ļoti grūti iejusties, jo manas angļu valodas zināšanas bija trūcīgas. Īpaši grūti bija rakstīt domrakstus, taču skolasbiedri un treneri man daudz palīdzēja. Kad aizbraucu uz Krieviju, bija jāatceras krievu valoda. Pēc kādas veiksmīgas spēles mums bija jāpiedalās preses konferencē. Atbildot uz jautājumiem, jaucu krievu un angļu vārdus. Žurnālistiem tas tā iepatikās, ka viņi vairs neuzdeva jautājumus par lietu, bet prasīja visādas muļķības, lai tikai dzirdētu, kā runāju.
Dzīvojot Latvijā, sāku saprast latviešu valodu, šo to varu arī pateikt.
— Esi dzīvojis vairākās valstīs. Kurā gribētu palikt pavisam?
— Kā lietuvietim man dziļi sirdī ir dzimtā Lietuva. Taču varētu dzīvot arī kādā citā Eiropas valstī. Manas turpmākās gaitas lielā mērā atkarīgas no darba devēju piedāvājuma.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ramuns Petraitis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1975. gada 9. janvāris, Kauņa Lietuvā.
IZGLĪTĪBA: augstākā, ASV Oregonas universitāte.
NODARBOŠANĀS: menedžeris firmā “Jeld—Wen Latvija”.
DZĪVESVIETA: šobrīd — Aizkraukle.
ĢIMENE: sieva Reda, gadu vecs dēls Rītis, dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs.
VAĻASPRIEKS: sports un ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
