Neretas puses “Buividu” māju saimniekiem ir laimējies ar kaimiņiem — var saprasties, sastrādāties un pat tehniku kopīgi nopirkt. Tādēļ var iztikt bez banku kredītiem, un saimnieks visus darbus paveic ar sievas Ilonas un dēla Jāņa palīdzību.
Ceļš aizmirsts
Neretietis Jānis Ozoliņš lepni teic, ka bijis trešais Breša zemnieks bijušajā Aizkraukles rajonā. Mājai, kurā ģimene dzīvo, un saimniecības ēkām ir bagāta vēsture un īstā aura, jo te reiz slējās grāfa Šuvalova lopu muiža un līdzās klēts, kurā nu ierīkota kūts. Saimniece teic — mājas otrajā stāvā uz sienas esot vēl redzami divi gadskaitļi — 1925 un otrs, kurš padzisis, bet sākas ar 18.
Saimniecība ir pāris kilometru no Lietuvas robežas, Suvainišķu ciema, bet kaimiņvalstī neesot būts gadiem, pat ceļš turp aizmirsts. Arī padomju laikos braukts reti — stāsta Jānis. Draugi un saimniecības, ar kurām sadarbojas, ir Neretas pusē. Ar vieniem kooperējas lopbarības sagatavošanā, citiem izpalīdz ar tehniku vai traktoristu. Cik spēj, visus darbus dara paši, pārsvarā divatā ar sievu vai dēlam Jānim piepalīdzot. Viņam gan ir arī sava saimniecība, audzē gaļas lopus.
No slimīgajām
jāšķiras
Saimnieks par pašreizējo piena cenu — 19 santīmiem par litru — teic: nekāda lielā nauda nav, ja veikalā atšķaidītais litrs maksā 70 santīmu. Ja nevajadzētu labot tehniku, ēkas, no piena naudas varētu iztikt, bet tagad, ziemas vidū, salūza traktors, jālabo sajūgs un remonts izmaksās ap 500 latu. Nav zināms, vai ar to būs līdzēts, iespējams, vajadzēs vēl tikpat. Kopumā pagājušais un šī gada sākums esot ellīgi neveiksmīgi — “dzelži piekusuši.”
“Buividu” kūtī mīt 19 slaucamu govju, pārējām cietstāvēšanas periods, bet kopējais lopu skaits ar dēla gaļas lopiem ir pāri sešdesmit. Nemitīgi veicot dzīvnieku brāķēšanu, un pagājušajā rudenī vienu govi, kuru ilgi nevarēja apsēklot, un otru ar tesmeņa iekaisumu nācies likvidēt. Krustojot piena govi ar gaļas bulli, lēnām palielinās arī dēla ganāmpulks. Saimniecībā labākās govis sēklo ar Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas materiālu.
“Dzēse” “uzmeta”
Lai govis pabarotu, no pagasta un četriem apkaimes saimniekiem nomā un apstrādā 64 hektārus. Neiztiek arī bez bankas atbalsta. Pērn līzingā iegādāts arkls. Šogad, iespējams, būs kārta zemes frēzei, jo augsne vietām nepakļaujas aršanai. Laiku pa laikam kūtī notiekot “revolūcija”. Pirms pieciem gadiem ierīkots pienavads, pirms trim — pārbetonētas grīdas, ierīkots mēslu transportieris. Kūts šaura, un tehniku tai piemeklēt grūti. Izstādē “Rāmavā” gan acis “pamielotas” ar 13 tūkstošu latu dārgu traktoru, kas noderētu lopu barošanai.
Barībai izmanto sienu un kombinēto lopbarību, ko gan iepērk kaimiņvalstī no firmas “Litagra”. Tāpat uz Lietuvu aizplūst šejienes piens. Lai arī bija gadi, kad ar piena pārdošanu nopelnīt nevarēja, saimnieki palika uzticīgi šai nozarei. Bankrotējot piena pārstrādātājiem, zaudēts 700 latu Neretas pienotavā, 5000 latu “Bauskas pienā”, no sadarbības atteicās Rīgas piena kombināts — pārāk tālu jābrauc. Bet neatteica “Jēkabpils piens”. Pienu savākt gan braucot lietuviešu mašīna. Arī kooperatīvam “Dzēse” bijis par tālu. Tolaik buividieši pat paši labojuši kooperatīva smago automašīnu, vecu “ziliņu”, sameklējuši šoferi no Pilskalnes. Bet “Dzēse” pārdomājusi — piena par maz, attālums par lielu. “Tāpēc, lai cik maksā, zinu, ka Rokišķi paņems, “neuzmetīs”. Tagad gan citi zvana un lūdz, lai nākam atpakaļ,” stāsta saimnieks. Bet kā mūsdienās uzticēties kam jaunam, ja vēl nesen firma “Elīna”, kas pienu savāca šajā pusē, paziņoja par bankrotu?
Latvijas
pārstrādātājiem netic
Bankrotējušais “Bauskas piens” tolaik nedaudz maksāja, lai tik nelauztu līgumu, “uzaudzēja” parādu un piedraudēja — ja aiziesiet, nedabūsiet neko. “Lai tie nebūtu mēs, kuri līgumu lauž, pārdevām vien desmit litru dienā. Ja grib, lai brauc pakaļ. Trīs dienas atbrauca, bet vēlāk, protams, atteicās no sadarbības. Vēl jau ir klusa cerība, ka daļu parāda samaksās,” saka Ilona.
Rudenī Neretas pusē bija iebraukuši arī Trikātas kooperatīva pārstāvji, un “Buividu” lielajā istabā todien kopā sanāca apkārtējo saimniecību ļaudis. Nevienu neizdevies pierunāt. Lai arī liels attālums, trikātieši bija ar mieru pirkt pienu. Ilona teic: “Šobrīd Latvijas uzņēmējiem neticu. Rīgas piena kombināts kādreiz bija mūsu, Valmieras un Limbažu piena kombināts jau ir krievu. Nav garantijas, ka Trikāta par tādu nekļūs. Lai gan labprāt iestātos kādā kooperatīvā. Būtu aizsargātāki pret cenu svārstībām.”
Pērk uz pusēm
Kāda ir saimniecības perspektīva? Apkārt tik daudz kaimiņu, un apstrādājamās zemes vairāk nebūs. Brīvu platību nav. Tās, kuras bija atstātas novārtā, pārpircis kāds Jānis no Bauskas, kurš audzē graudus. Atliek vien kāpināt ražīgumu, uzlabojot ganāmpulku, panākt lielāku izslaukumu. Otrs virziens — pamazām atjaunot tehniku, iegādāties agregātus, kas atvieglo ikdienas darbu. Tehnikai kredītus neņem, labāk sadarbojas ar kaimiņiem. Pirms likt naudu kopā un ko iegādāties, nospriež, kas ir visnepieciešamākais. Tad kopā brauc, meklē, izvērtē. Tā nesen nopirkts siena smalcinātājs. Summa dalīta uz pusēm, un agregātu izmanto pēc nepieciešamības. Arī siena ruļļu tinamā iekārta iegādāta līdzīgi. Ja agregāts salūst, domstarpību neesot — kuram ķibele gadās, tas arī labo.
Divatā vairāk govju nespētu turēt, arī zemes nav daudz, lai lopus pabarotu. Pašu īpašumā ir tikai pāris desmitu hektāru, kas pērn rudenī nopirkti. Daļa zemes gan tik purvaina, ka pat sausā vasarā vietām ar traktoru neuzbraukt. Zeme it kā meliorēta, bet ūdens uz lauka krājas. Pagājušajā gadā pusi meliorācijas grāvja no pagasta puses par Eiropas līdzekļiem iztīrīja, bet otra puse stāv aizaugusi. “Piepalīdz” bebri, ceļot aizsprostus. Rudeņos negals ar mežacūkām, kuras “uzar” zālāju, bet mednieki tik rausta plecus — nevar būt. “Līgums ar mednieku kolektīvu ir noslēgts, bet “jēga” no tā — mednieki sev mūsu sējumos audzē brangākas cūkas,” sirdīgi teic Jānis.
