Dzidras kundze no Kurmenes vēlējās izteikt viedokli par gadījumu no Anitas un Veltas dzīves, kas bija publicēts 22. jūlija “Staburagā” rakstā “Atvadas no… “strausiņa””.
Dzidras kundze no Kurmenes vēlējās izteikt viedokli par gadījumu no Anitas un Veltas dzīves, kas bija publicēts 22. jūlija “Staburagā” rakstā “Atvadas no… “strausiņa””.
— Pēc raksta var secināt, ka Anita un Velta, braucot uz bērēm Lietuvā, absolūti nezināja viņu tradīcijas. Tā kā man māte ir lietuviete, man tās nav svešas. Piemēram, lietuvieši vienmēr brīnās, cik mēs, viņuprāt, nevērīgi izturamies pret aizgājēju. Viņiem tas nav saprotams, ka mirušo līdz bērēm var atstāt vienu pašu guļam šķūnītī. Lietuvā pieņemts visu laiku būt klāt aizgājējam — arī naktī. No viņa nāk atvadīties gan tuvāki, gan tālāki paziņas. Tad arī draudzīgi sarunā, kurš paliks pie šķirsta. Par godu aizgājējam skandē dziesmas.
Atvadoties no mirušā, katrs pie šķirsta noliek ziedus. Tie ir baltā krāsā. Tanī pašā mirklī tie pārstāj būt kāda īpašums. Tie ir atvadu ziedi nelaiķim, un lietuvieši uzskata, ka nav būtiski, kurš tos nes. Latviešiem bērēs tīk vairāk izrādīt sevi — apskatīt, kā kurš ģērbies, kādi kuram ziedi, bet lietuviešu uzmanība vairāk koncentrēta aizgājējam.
