Aizkraukles pilsētas kultūras namā pēc nedēļas muzicēs čigānu ansamblis “Sare Roma”, kurš dibināts 1998. gadā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā.
Aizkraukles pilsētas kultūras namā pēc nedēļas muzicēs čigānu ansamblis “Sare Roma”, kurš dibināts 1998. gadā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Grupa “Sare Roma” ir vairāku čigānu mūzikas festivālu laureāte un muzicējusi kopā ar pasaulslaveno grupu “Gypsy Kings”.
Ansambļa līderis ir Ištvans Kviks, kurš muzicēt sāka jau septiņu gadu vecumā. Bērnībā viņš un skolasbiedri pulcējās mājas pagalmā, viens spēlēja ģitāru, cits sita kastroļus, Ištvans dziedāja, un visi kopā sapņoja par koncertiem. Toreiz neviens no viņiem nespēja iedomāties, ka sapnis piepildīsies un viņi dosies koncertceļojumos arī ārpus dzimtās Lietuvas robežām.
Sākās viss pavisam vienkārši — skolas pasākumos, nelielās ballītēs, klubos. Līdz Ištvans nolēma: “Ja strādājam, tad no sirds un profesionāli!”. Tā sāka veidoties grupa, kuru tagad ļoti labi pazīst Rietumeiropā un Skandināvijas valstīs — “Gypsy show group “Sare Roma””.
Grupas veidošanās sākumposmā tās dalībnieki mainījās, bet kopš 2003. gada grupas sastāvs ir nemainīgs. Programmā čigānu tautas folkloru apvieno ar mūsdienīgiem mūzikas ritmiem un moderno horeogrāfiju. Sākumā grupa piedalījās vietējos mūzikas festivālos, vēlāk arī starptautiskos. Panākumi ilgi nebija jāgaida. 2002. gadā mūzikas festivālā “Gypsy music” Norvēģijā “Sare Roma” 19 grupu konkurencē izcīnīja otro vietu un ieguva skatītāju simpātiju balvu par krāšņāko šovprogrammu. Tajā pašā gadā grupu uzaicināja ierakstīt mūziku filmai “Gypsy happyness”, bet nākamajā gadā viņu dziesmu iekļāva mūzikas izlasēs “The Best Gypsy Music” un “Tabors”.
Sekoja aktīva koncertdzīve, un bija brīži, kad grupa sniedza pat divus koncertus dienā. Pieprasījums bija tik liels, ka viņu koncertu rindā gaidīja pusgadu. “Sare Roma” neilgā laikā kļuva par labāko čigānu mūzikas ansambli Baltijā un Skandināvijā.
Grupas dalībnieki atceras laiku, kad viņi brauca uz maziem lauku ciematiem, zinot, ka neko nenopelnīs. Nereti vēl paši piemaksājuši par benzīnu un aparatūras īri. Ar sajūsmu viņi atceras dienu, kad pēc koncerta Ištvans Kviks ienāca ģērbtuvē un teica: “Lūk, mūsu pirmais honorārs!”. Bija grūti noticēt, ka par darbu, kas viņiem sagādā tik daudz prieka un emociju, arī maksā.
