Trešdien, 3. jūnijā mēroju apmēram 30 kilometru tālo ceļu uz Neretu, lai bankomātā izņemtu naudu un pie reizes iepirktos tur esošjā veikalā “Elvi”, kas pieder SIA “Šupiņš”.
Salikusi iepirkumus grozā vajadzīgās preces devos pie kases. Par visu bija jāmaksā 3 lati un 53 santīmi, es iedevu 20 latu banknoti. Pagāju soli tālāk, sameklēju iepirkumu maisiņu, kur salikt preces, tad pagriezos, lai paņemtu izdoto naudu. Iepriekš ievēroju, ka kasiere noliecas zem letes un tad turpina skaitīt naudu. Trauciņā bija 2 latu monētas, 5 latu banknotes un “baltās” monētas. Atlikumā man bija jāsaņem 16,47 lati. Naudu paņēmu, kopā ar čeku ieliku makā un devos projām. Pārbraucot mājās, maciņa saturu izbēru uz galda, jo vēlējos mazbērniem iedot pa kādam latam. Ieraugot naudu nopriecājos — kādas skaistas monētas, jau gribēju tās nolikt kolekcijai, bet tad mans prieks izgaisa. Latu vietā man bija iedotas deviņas Lietuvas monētas — kopā 1 lits un 43 centi. Tajā brīdī man nebija laika doties atpakaļ. Vakarā, kad visi mājas darbi bija apdarīti, kopā ar vīru devāmies uz Neretu. Ieejot veikalā, redzēju strādājam citu kasieri. Palūdzu, lai pasauc kasieri, kura strādāja no rīta. Viņu Ona (uzvārdu nepajautāju). Mūsu izskaidrošanās pārvērtās par asu vārdu pārmaiņu. Ona apgalvoja, ka nav kasē Lietuvas naudas zīmju, bet es zinu, ka pirms veikala apmeklējuma arī manā makā nebija ne litu, ne centu. Darba kolēģes atgādināja, ka veikalā ir ierīkotas novērošanas kameras un notiekošo var noskatīties. Ierakstā bija redzams, ka tad, kad es iepērkos kasiere noliecas zem letes un tad, piecēlusies kājās, pievēršas kasei. Acīmredzot liti un centi zem letes “gaidīja” tādu vientiesīgu pircēju kā es.Protams, es neko vairs nevarēju pierādīt, jo nauda ir jāpārskaita, neatejot no kases. Tā man būs mācība visam mūžam neuzticēties kasierim un naudu tūdaļ pārskaitīt.
