“Es nesāju krustiņu, sevišķi ar to neplātos, bet arī neslēpju,” atzīst Andis Zālītis no Gostiņiem. “Tā ir daļa no manas garīgās identitātes, līdzīgi kā laulības gredzens”.
“Es nesāju krustiņu, sevišķi ar to neplātos, bet arī neslēpju,” atzīst Andis Zālītis no Gostiņiem. “Tā ir daļa no manas garīgās identitātes, līdzīgi kā laulības gredzens.”
Andis mācās Rīgas Starptautiskajā Bībeles institūtā. Viņa domās par krustiņa nēsāšanu vērts ieklausīties.
“Krustiņš, kurš cilvēkam ir kā suvenīrs, ir un paliks tikai greznumlietiņa. Tomēr ir nozīme, kā mēs paši pret to izturamies. Varbūt krustiņš kādu iedvesmo un piebremzē ļaunus nodomus.
Krustiņu var uztvert arī kā identitātes zīmi, kura liecina par pārliecību. To nedrīkst vulgarizēt, jo, šo simbolu zaimojot, cilvēks var uzlikt sev kaut ko līdzīgu lāstam. Ir lietas, ar kurām pat pārliecināti ateisti nejoko.
Nevajadzētu krustiņu nēsāt modes pēc, jo tad var nonākt pretrunā ar trešo bausli: “Tev nebūs Tā Kunga vārdu (simbolu) nelietīgi velti valkāt. Krusta forma nesimbolizē greznošanās ideju, bet gan pazemošanās, kauna un mokpilnu nāves veidu, kādā nonāvēts Dieva Dēls, lai pēc tam augšāmceltos un dāvātu paliekošas vērtības tiem, kuri viņam tic.
Runājot par priekšmetu iesvētīšanu, Bībelē un baznīcas vēsturē ir daudz piemēru, ka priekšmetiem, kuri bijuši saskarsmē ar svētiem cilvēkiem, piemīt pozitīva aura, ko varētu saukt par svētumu. Katrs vārds, doma vai darbs izplata pozitīvu vai negatīvu enerģiju. Svēts cilvēks varētu krustiņā iekodēt pozitīvu dievišķo enerģiju. Tā tas skan teorētiski, bet praktiski jāaizdomājas, cik tajā dievišķā un cik garīdznieka personiskā un cilvēcīgā.
Par modes lietu kļuvis iesvētīt ne tikai krustus, bet arī citas lietas. Esmu dzirdējis, kā mācītājs, kuram lūdza iesvētīt jubilejā dāvinātu dekoratīvu sveci, diezgan veiksmīgi atrisināja situāciju, bilstot: “Mana misija ir nest svētību cilvēkiem, ne svecēm. Sirsnīgi aizlūdzu par jubilāru, lai Dievs viņam palīdz degt gaiši un ilgi kā šai svecei.” Arī man gribas tam piekrist.
Par sevi varu teikt — neceru, ka krustiņš mani darīs svētu. Paradīzes atslēgas katram jāmeklē citur. Drīzāk es pats ar svētīgu dzīvi to mazo krustveida metāla gabaliņu varētu apsvētīt, un tad jau mēs abi — cilvēks un krustiņš — simbolizētu Dievišķu ideju.”
