Īpaša sajūta pārņem, Latvijas dzimšanas dienā ap kaklu liekot latvisku šalli ar Lielvārdes jostas rakstiem. Tādas, diplomētas adītājas Ineses Škutānes darinātas, top tepat Daudzevā.
Vari tādu noadīt?
Inese Škutāne uz tikšanos atnāk ar tieši šādu — izcili skaistu un siltu — šalli ap kaklu. To rādot, jaunā sieviete atklāj: šādas šallītes sākusi adīt tikai pirms pāris mēnešiem pēc kādas paziņas ieteikuma — viņa tādu šalli ieraudzījusi un, zinādama Ineses aizraušanos ar rokdarbiem, ierosinājusi: vari man tādu noadīt? Arī draudzene jau sen sev tādu gribējusi, bet Inese atteikusi, ka adāmmašīnas perfokarte ar šādu rakstu ir dārga, bet tad apdomājusi: ja ir pieprasījums, tātad vajag arī piedāvājumu!
“Šo Lielvārdes jostas rakstu man izkniedēja kāda sieviete, no kuras to pirku. Tulkojumu rakstam gan nemeklēju,” stāsta Inese. “Šis raksts ir 240 rindas garš. Tā ir apmēram pusotru metru gara perfokarte, savērpju riņķī, un tā arī adu. Var teikt — divi pilni apļi, un šalle gatava. Pēc tam to sašuju, mazgāju un žāvēju, arī tam vajag laiku.” Adītāja atklāj, ka pirmo šalli adījusi kādas trīs dienas, tagad vienu jau varot noadīt dienas laikā.
Inese bilst, ka Lielvārdes jostas rakstam, ko viņa ieada šallēs, var izvēlēties jebkādas krāsas, taču pagaidām visi gribējuši tikai sarkanbaltas šalles — tā izskatās tautiskāk. Krāsas Inese šallei piemeklējusi pēc iespējas līdzīgas Latvijas karoga krāsām. Adāmmašīnai der diegs spolītēs, ne kamolos, tāpēc izejmateriālu adītāja gādā pati, to pērkot Rīgā. Šallītes top no īstas vilnas diega. “Cilvēki ļoti vēlas sev tādas šalles, sagaidot 18. novembra svētkus, cits atkal tādu jau noskatījis dāvanai Ziemassvētkos,” bilst jaunā sieviete. “Ja cilvēks to nēsā, tā man ir vislabākā reklāma.”
Adījumi dažādiem garastāvokļiem
Ineses adītājas stāžs ir vērā ņemams — šos rokdarbus viņa strādā jau divdesmito gadu, kopš 16 vecuma. “Mācījos mājās, līdz ar to man bija vairāk brīvā laika,” stāsta Inese. “Palūdzu mammai, lai ierāda adīšanu. Viņa uzmeta valdziņus, parādīja grāmatā, kā adījuma rakstu attēlo tehniskajā zīmējumā — skat, tas labiskais un kreiliskais valdziņš, tas apmetums. Tā, pēc grāmatas, arī patstāvīgi uzadīju savu pirmo džemperi. Pēc grāmatas tapa arī mani turpmākie darbi, un džemperu adīšana aizvien ir mana mīļākā nodarbe.”
Adītāja bilst, ka arī tagad katram rakstam vispirms pēta tehnisko zīmējumu: “Pārliecinos, vai tas man vispār ir pa spēkam? Vizuāli tas var izskatīties tik skaists, bet izrādās, ka katrā kārtā atpakaļgaitā kaut kas jākrusto. Arī sarežģītiem rakstiem vajadzīgs noskaņojums. Kad gribu atpūsties, adu ko vienkāršāku.”
Inese stāsta, ka viņa neprot tā vienkārši skatīties televizoru, tikai ar adīkli rokās. “Un reizēm paskatos arī uz adīkli — kad jāsakārto valdziņi vai kaut kas aizmetas,” nosmej viņa. “Tāpēc jau man ir adījumi dažādām grūtības pakāpēm un dažādiem garastāvokļiem.”
Adītāja ar diplomu
Pirms desmit gadiem Inese Škutāne mācījusies arī šūšanas un rokdarbu skolā “Burda Rīga”, iegūstot adītājas sertifikātu. “Man mērķis nebija iegūt dokumentu, bet gribēju iemācīties kaut ko jaunu,” saka Inese. “Piemēram, nemācēju džemperiem noadīt dažādas apkaklītes, adīju tikai apaļo.” Pirms diviem gadiem viņa Burdas skolā beigusi arī piecus mēnešus ilgus mašīnadītājas kursus. “Esmu adītāja ar diplomu, arī rokdarbos,” smej jaunā sieviete.
“Sirdij tuvāki man gan aizvien ir rokdarbi, nevis adīšana ar mašīnu,” bilst Inese. Kad saku, vai ar mašīnu tomēr nav vienkāršāk, Inese iesmejas: “Ātrāk, bet neteikšu, ka vienkāršāk! Vismaz man nē. Man mašīnadīšanas mācības un prasmes “nāca” ar lielām mokām, tagad gan process mazliet iekustējies. Sevišķi, ja varu brīvi darboties, man nav laika limita, jo adu sev, saviem draugiem, radiem un paziņām, tas man nav bizness.”
Adītāja bilst: “Zinu, kā jāada cimdi un zeķes, bet tos pat īsti neadu, man vairāk patīk tie lielie darbi — džemperi, šalles, kleitas.” Lielākais darbs, ko Inese adījusi ar rokām, ir sega. Tā tapusi mēneša laikā speciāli vienai no izstādēm, kuras viņa rīko kopā ar Burdas skolas kursabiedrenēm — ar viņām Inese tiekas jau desmit gadu, un šajā laikā Ineses darbi bijuši apskatāmi arī trīs izstādēs Mencendorfa namā Rīgā. Tur bijuši izstādīti gan rokdarbnieču interjera darinājumi, gan aksesuāri un apģērbs. Arī Ineses adītās kleitas. “Tās adīju sev, bet esmu maz nēsājusi, jo man tās šķiet par biezu un smagu. Toties ar šīm kleitām esmu gājusi “pa mēli” Burdas modes skatē — tur diplomdarba tērpi pašām arī jādemonstrē izstādē Ķīpsalā, tajā vairākkārt esmu piedalījusies arī kā skolas absolvente,” atklāj adītāja.
Inese bilst, ka kursabiedreņu vidū viņa ir jaunākā rokdarbniece. Bet arī citas “nav nekādas tantes”. “Labi saprotamies, kopā paēdam pusdienas un adām. Man šīs tikšanās reizē ir arī izraušanās uz Rīgu,” saka Inese.
