Pērn notikušajā svaigo lūšu pēdu uzskaitē konstatēts, ka Latvijas mežos lūši sastopami pat biežāk nekā vilki.
Lūšu skaita un izplatības vērtējums ir visaugstākais visā Latvijas medījamo dzīvnieku uzskaites vēsturē — liecina Valsts meža dienesta (VMD) mājaslapa.
Iekaro jaunas
platības
2008./2009. gada medību sezonā lielākais pieļaujamais lūšu nomedīšanas apjoms ir 117 dzīvnieku. Viņus medīt atļauts no 1. decembra, bet ne ilgāk par 31. martu (VMD rīkojums Nr. 293).
Pēdējās skaitīšanas laikā svaigas lūšu pēdas vairāk nekā vilku pēdas konstatētas 253 apgaitās no 648, palielinājums — par 39 procentiem. Visvairāk lūšu klātbūtne konstatēta Ziemeļvidzemes, Ziemeļaustrumu, Limbažu virsmežniecībā, kā arī Talsu rajonā, retāk — Zemgales un Dienvidkurzemes virsmežniecībā.
Upuri
nedzenā
Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis uzskata, ka lūšus iznīdēt neesot iemesla, jo viņi palīdzot uzturēt stirnu populācijas veselību, izķerot vājākos un slimos dzīvniekus. “Pretēji visai populāram un noturīgam viedoklim, cilvēkus savvaļas lūsis neapdraud,” apgalvo pētnieks. Viņš par mītu uzskata arī to, ka lūsis medījumam metas virsū no kokiem. Mājdzīvniekus lūši praktiski neapdraudot. “Upurim lūsis uzglūn, ilgu laiku un pacietīgi tupēdams slēpnī uz zemes, vai nedzirdamiem soļiem pielavoties iespējami tuvu. Ja pēkšņais uzbrukums neizdodas, neveiksmīgais mednieks medījumam pakaļ nedzenas,” stāsta I. Tīrmanis. Lūsis gan ir cilvēka konkurents medījamo dzīvnieku izvēlē, jo reizēm mēdzot nogalināt tikai medību instinkta apmierināšanai, vairāk, nekā spējot apēst.
Šosezon atļautais maksimālais nomedījamo lūšu skaits: Austrumlatgales virsmežniecībā — 9, Dienvidkurzemes virsmežniecībā — 7, Dienvidlatgales virsmežniecībā — 7, Limbažu virsmežniecībā — 12, Madonas virsmežniecībā — 8, Rīgas—Ogres virsmežniecībā — 5, Sēlijas virsmežniecībā — 10, Zemgales virsmežniecībā — 1, Ziemeļaustrumu virsmežniecībā — 22, Ziemeļkurzemes virsmežniecībā — 8, Ziemeļvidzemes virsmežniecībā — 22.
