(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags” 30. augusta numurā.)
Ne tikai makaronus ar sieru
Par garlaicību kopmītnēs nevarēja sūdzēties. Piemēram, reiz draugi manā istabā uztaisīja segu cietoksni, gluži kā bērnībā. “Celtniecībai” tika patērētas divas stundas un aptuveni 15 segu un spilvenu.
Savukārt Ziemassvētkos mums bija dāvanu apmaiņa — ar draugiem mainījāmies jocīgām dāvanām. Lai nebūtu pārpratumu, bija noteikts dāvanas cenas limits — 10 eiro. Šogad es saņēmu krāsainu caurduri, bet pagājušogad man uzdāvināja porcelāna kaķa figūru ar cauru vidu.
Kad es sāku dzīvot viena pati, gandrīz neko nemācēju gatavot, bet pamazām to iemācījos no citiem, kuriem ēdiena gatavošana ir teju vai vaļasprieks. Tagad esmu iemanījusies pagatavot sarežģītākas lietas par makaroniem ar sieru. Par manu iecienītāko ēdienu tagad ir kļuvis kuskuss ar dārzeņiem.
Reiz ciemos bija atbraukusi mana mamma. Toreiz mēs gatavojām vakariņas kopā ar draugiem. It kā nekas īpašs, bet tādos vakaros, kad ir silti, garšīgs ēdiens un viesu pilna istaba, pat aizmirstas, ka dzīvo studentu kopmītnēs.
Aizliegtais vilinājums
Ceļotājiem parasti Amsterdama saistās ar narkotikām un sarkano lukturu ielu. Jautāju Agnesei, kā studenti sadzīvoja ar šiem vilinājumiem. Agnese nenoliedz, ka arī pati izmēģinājusi legālo zālīti, bet tā ātri apnikusi. Taču studiju sākumā daudzi studenti atskaitīti, jo pārāk aizrāvušies ar te nopērkamajiem aizliegtajiem augļiem, līdz ar to pavisam aizmirsuši par mācībām. Agnese kādu laiku strādājusi kafejnīcā, kur pārdod zālīti — bijis interesanti vērot, cik dažāda reakcija pēc tās lietošanas ir tūristiem.
Bet, neraugoties uz visu, Amsterdama ir lieliska pilsēta studentiem, jo te ir daudz izvēles iespēju — rezumē Agnese.
Diploms pa pastu
Kad jautāju Agnesei, kā veicās eksāmenu kārtošanā, viņas atbilde mani pārsteidza — eksāmeni, kādi tie ir mūsu izpratnē, viņai nemaz nebija jākārto, vismaz viņas specialitātes studentiem. Taču tas nenozīmē, ka nebija jāmācās. Daudz darba un laika iztērēts, rakstot esejas. Pēc tām arī vērtētas studentu zināšanas.
“2. jūlijā bija skolas izlaidums,” stāsta Agnese. “Svinīgā daļa nebija pārāk gara, apsveikuma runas papildināja pašdarbnieku priekšnesumi. Tad bija jautra studentu ballīte, pēc kuras jau nākamajā dienā daļa studentu aizbrauca mājās. Dažam tās ir Anglijā, citam — Īrijā, vēl kādam — Vācijā. Es tik ātri nespēju šķirties no iemīlētās pilsētas, tāpēc vēl pāris nedēļu padzīvoju pie draugiem. Diplomu par skolas beigšanu gan nesaņēmām, tikai sekmju izrakstu. Tehnisku iemeslu dēļ tie būšot gatavi tikai pēc ilgāka laika. Sarunāju, ka draugi man to atsūtīs. Varbūt tad man patiesi būs sajūta, ka viens posms manā dzīvē beidzies un jāsāk domāt par nākamo. Mans sapnis ir pievērsties praktiskajam kino — studēšu kinoscenāristu zinības.”
