Pēc garām un saspringtām sarunām Eiropas Savienības (ES) Padomē dalībvalstu valdībām beidzot izdevās vienoties par finanšu perspektīvu 2007.—2013. gadam.
Pēc garām un saspringtām sarunām Eiropas Savienības (ES) Padomē dalībvalstu valdībām beidzot izdevās vienoties par finanšu perspektīvu 2007.—2013. gadam. Panāktā vienošanās ir svarīga ne tikai tāpēc, ka tā vieš skaidrību par ES finansēm. Vienošanās iezīmē arī izeju no politiskās krīzes ES.
Francijas un Nīderlandes “nē” ES Konstitucionālajam līgumam apstādināja tā ratifikācijas procesu un radīja neskaidrību par līguma nākotni. Jautājums par efektīvāku ES pārvaldes modeli, aizvien pieaugot dalībvalstu skaitam, paliek atvērts. Notiek asas diskusijas, vai vajadzēja sākt iestāšanās sarunas ar Turciju un vai šīm sarunām būtu jābeidzas ar Turcijas pilnvērtīgu līdzdalību ES. Turciju izskata arī jautājuma, kur ir ES ģeogrāfiskās robežas, kontekstā.
Vienošanās par ES finanšu perspektīvu samazina spriedzi starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm. Tā paredz, ka kopējais finanšu perspektīvas saistību apjoms ir 862,4 miljardi eiro jeb 1,045% no ES kopējā nacionālā ienākuma (KNI). ES fondiem novirzāmo līdzekļu apjoms ir 308,1 miljards eiro jeb 0,37% no ES KNI.
Kopumā sarunu iznākums vērtējams kā Latvijai labvēlīgs. Pirmkārt, ES fondu apjoms Latvijai ir apmēram tāds pats, kādu piedāvāja Luksemburgas prezidentūra — ap 4,5 miljardiem eiro. Viena no Latvijai būtiskākajām problēmām bija no ES fondiem saņemamo līdzekļu “griestu” noteikšana 4% no IKP apmērā. Latvijai kopā ar citām Baltijas valstīm izdevās panākt Luksemburgas prezidentūras piekāpšanos šajā jautājumā, mainot 4% no IKP “griestu” aprēķina metodiku un izmantojot katras dalībvalsts individuālo ekonomiskās izaugsmes prognozi.
Lielbritānijas prezidentūra savos priekšlikumos bija pārņēmusi Luksemburgas prezidentūras priekšlikuma struktūru, sākotnēji gan piedāvājot samazināt ES fondu apjomu jaunajām dalībvalstīm. Tomēr ES Padomes sanāksmes laikā Lielbritānija piekāpās: “griesti” gan ir noteikti zemāki — 3,79% no IKP, bet Latvijai un Igaunijai ir paredzēta speciāla kompensācija — 35 eiro vienam iedzīvotājam virs noteiktajiem “griestiem”. Tieši uz šādu elastīgu pieeju no ES fondiem saņemamo līdzekļu “griestu” noteikšanā savā rezolūcijā par finanšu perspektīvu aicināja Eiropas Parlaments. Rezultātā ES fondu līdzekļu apjoms Latvijai par vairāk nekā miljardu eiro pārsniedz Eiropas Komisijas sākotnējo piedāvājumu.
Otrkārt, Lielbritānijas prezidentūra jaunajām dalībvalstīm piedāvāja vairākas lietas, kas veicina ES fondu apguvi — iespēju izmantot ES fondu līdzekļus mājokļu projektiem, PVN ieskaitīšanu attaisnotajos izdevumos un N+3 likuma piemērošanu ES fondu apguvē līdz 2010. gadam. N+3 likums nosaka, ka piešķirtos līdzekļus jaunajām dalībvalstīm ir jāizmanto triju gadu laikā pēc to piešķiršanas. Tagad struktūrfondu apguvē darbojas N+2 likums, kuru no nākamās finanšu perspektīvas tika piedāvāts attiecināt arī uz kohēzijas fondu. Jaunajām dalībvalstīm bija iebildumi tieši pret N+2 likuma attiecināšanu uz kohēzijas fondu, jo tas ir paredzēts lieliem infrastruktūras projektiem, un varētu būt problēmas dažus projektus pabeigt noteiktajā termiņā.
Panāktā vienošanās Latvijai piešķirto ES fondu apjoma ziņā ir līdzvērtīga Luksemburgas prezidentūras priekšlikumam, bet ES fondu apguves nosacījumi ir pat labāki.
Vienošanās kļuva iespējama, pateicoties diviem svarīgiem faktoriem. Pirmkārt, tas bija Vācijas priekšlikums palielināt ES finanšu perspektīvas izdevumu apjomu par 12 miljardiem eiro. Otrkārt, Lielbritānijas piekāpšanās savas kompensācijas jautājumā, piekrītot samazināt jauno dalībvalstu līdzdalību kompensācijas nodrošināšanā. Daudzi eksperti neprognozēja tik ievērojamu Lielbritānijas piekāpšanos. Lielbritānija pasniedza savu piekāpšanos kā labas gribas žestu attiecībā pret jaunajām dalībvalstīm. Ar to Lielbritānija paglāba savu prezidentūru no pilnīgas izgāšanās un saglabāja labas attiecības ar jaunajām dalībvalstīm. Šis piemērs vēl vienu reizi parāda, ka vienošanos Eiropas Savienībā ir iespējams panākt tad, ja visas dalībvalstis ir gatavas konstruktīvām sarunām un kompromisiem. Jebkuras dalībvalsts nostāšanās “pozā”, kā to darīja Lielbritānija ES Padomes sanāksmē jūnijā, ved uz sarunu izgāšanos.
