Nobeigums. Sākums 18. jūnija laikrakstā “Staburags”. Čempions pēc nāves 70. gados Pirmās formulas automobiļi ieguva apveidus, kādus mēs tos pazīstam šodien. Šī desmitgade atkal sākās ar lielu traģēdiju.
Nobeigums. Sākums 18. jūnija laikrakstā “Staburags”.
Čempions pēc nāves
70. gados Pirmās formulas automobiļi ieguva apveidus, kādus mēs tos pazīstam šodien. Šī desmitgade atkal sākās ar lielu traģēdiju. 1970. gadā Monzas sacensībās nositās sezonas absolūtais līderis austrietis Johens Rinds. Taču līdz sezonas beigām neviens braucējs nespēja iegūt vairāk punktu, un galveno balvu asarām acīs saņēma viņa atraitne. Rinds līdz šim ir vienīgais braucējs, kurš kronēts par pasaules čempionu pēc nāves.
Pēc austrieša nāves iedegās spraiga cīņa starp Džekiju Stjuartu un brazīlieti Emersonu Fittipaldi. Vairākus gadus abi šie sportisti pārējiem bija neaizsniedzami. Viņi savā starpā dalīja čempionu titulus līdz pat 1973. gadam, kad izcilais skots beidza autobraucēja karjeru.
70. gadu vidū sākās austrieša Nikija Laudas panākumu sērija, kura daudziem autosporta faniem vēl spilgtā atmiņā. Tieši viņš 1975. un 1977. gadā ar lieliskajām “Ferrari” mašīnām kļuva par pasaules čempionu. Pat pēc šaušalīgās avārijas Nirnburgringā viņš spēja atgriezties sacensību trasē un 1984. gadā izcīnīja trešo čempiona titulu — tagad jau pie “McLaren” automobiļa stūres. Laudu joprojām uzskata par vienu no visu laiku izcilākajiem Pirmās formulas pilotiem. Viņš bija īsts profesionālis vārda labākajā nozīmē.
“McLaren” ēra
F—1 sacensības 80. gados dažbrīd ieguva masveida raksturu. 1989. gada sezonā čempionātā iesaistījās pat 15 komandu! Tehniskā attīstība bija milzīgi gājusi uz priekšu, taču no nelaimēm tas nepasargāja. Kad 1982. gadā nositās abi potenciālie čempiona titula pretendenti — Žils Vilnēve un Didjē Pironi, par uzvarētāju negaidīti kļuva Keke Rosbergs. Kaut arī šim somu braucējam bieži izdevās atņemt punktus “top” komandām, visas sezonas gaitā jaunais čempions uzvarēja tikai vienās sacīkstēs! Taču tajā gadā viņš kļuva par pasaules čempionu.
No 1984. līdz 1991. gadam Pirmajā formulā dominēja “McLaren” spēkrati. Francūzis Alēns Prosts un brazīlietis Airtons Senna katrs trīs reizes kļuva par čempionu. Abu komandas biedru attiecības grūti nosaukt par sirsnīgām, jo nesaskaņas starp viņiem valdīja gan trasē, gan ārpus tās. Taču tas viņiem netraucēja komandu vairākus gadus noturēt līderes godā. Izņēmums bija vienīgi 1987. gads, kad “McLaren” uzvaras gājienu pārtrauca vēl viens ne mazāk slavens Sennas tautietis Nelsons Pikē ar savu “Williams” spēkratu. 1993. gadā Alēns Prosts izcīnīja arī ceturto F—1 čempiona titulu.
“Williams” brīnums
F—1 čempionātu 90. gados jau varējām vērot televizoru ekrānos. Pārsteidza 1992. gada sezona, kad “McLaren” hegemoniju Pirmajā formulā pārtrauca “Williams” tehnikas brīnums. Naidžels Mensels, uzvarot sacīksti pēc sacīkstes, jau augustā svinēja sezonas uzvaru. Taču ilgāk par diviem gadiem “Williams” komandai noturēties vadošajā pozīcijā neļāva “Benetton”. Šajā laikā F—1 uzspīdēja jauna zvaigzne — Mihaels Šūmahers. Tieši viņš “Benetton” komandai izcīnīja divus čempiona titulus. Šūmahera uzvaras gājiens sākās 1994. gada sezonā, kad maijā Imolas trasē nositās slavenais Airtons Senna. Arī 1995. gadā triumfēja Mihaels, taču tad viņu spraigā cīņā pārspēja anglis Deimons Hills. Pagājušā gadsimta beigās vēlreiz atdzima “McLaren” automobiļi. Slavenās “sudraba bultas” līdz čempiona tronim 1998. un 1999. gadā aizveda soms Mika Hakinens.
“Ferrari” ņem virsroku
Pirmajā formulā nosaukt visu laiku labāko braucēju var tikai nosacīti. Mēs nevaram pateikt, cik čempiona titulus vēl būtu izcīnījuši Klārks, Rinds vai Senna, ja autosacīkstes viņiem nebūtu jāvēro no mākoņa maliņas. Tomēr septiņi čempiona tituli, kas jau tagad ir Mihaela Šūmahera kontā, liecina par viņa lielo talantu. Šobrīd viņam jau pieder gandrīz visi F—1 rekordi, izņemot tos, kas saistīti ar ilggadīgumu sportā.
