Domāju, retais Aizkrauklē zina, kas ir SIA “EM MA”, taču, kas ir salons “Agate”, noteikti zina ne tikai aizkrauklieši vien, jo klienti pie “Agates” meistarēm brauc no tuvākas un tālākas apkārtnes. Uz šejieni pucēties brauc arī dāmas no galvaspilsētas. “Agate” ir salons, kas Aizkrauklē darbojas visilgāk, nupat tam nosvinēta 20 darbības gadu jubileja.
Uz sarunu par to, kā klājies šajos 20 gados, aicinu ne tikai salona īpašnieci frizieri Ilzi Ivanāni, bet arī viņas māsu Ievu Laputu, jo abas kopā strādā no salona atvēršanas pirmās dienas. Viņas viena otrai ir ne tikai māsas, bet arī draudzenes, kolēģes, domubiedres un arī studiju biedres, viena otrai ir galvenais atbalsts un palīgs.
Aicinu abas atcerēties, kāds bija salona izveides sākums. Ilze saka — visu jau nemaz nevar un droši vien arī nevajag atklāt, jo netrūcis piedzīvojumu un pārdzīvojumu, tomēr tas nav atturējis turpināt iesākto.
Profesijas izvēle skaidra kopš bērnības
Ilze atklāj — jau kopš 4. klases zinājusi, ka būs friziere. Atšķirībā no māsas, kura bērnībā mājās lelles frizēja, Ilze gan to nedarīja (un klusiņām piebilst, ka bizes meitenēm pīt nemāk joprojām), taču pārliecība par profesijas izvēli bija neapgāžama. Ilze mācījās 34. profesionālajā skolā Rīgā, kas bija vienīgā, kur varēja apgūt friziera arodu. “Es bieži gāju uz frizētavu vērot, kā strādā frizieres. Un, ja manis stundu laikā nebija skolā, skolotāja jau zināja, ka jāzvana uz frizētavu un jāatgādina, ka stundas sākušās,” atceras Ilze. Ar iestāšanos skolā gan neklājies tik gludi. “Agrāk, lai mācītos par frizieri, vajadzēja no vietējā sadzīves pakalpojumu kombināta nosūtījumu, taču es nokavēju pieprasījumu. Domāju — ja netikšu frizieru skolā, iešu mācīties par sanitāro feldšeri un strādāšu sanitārajā inspekcijā. Ja nevaru strādāt frizētavā, tad vismaz varēšu tās pārbaudīt. Taču man ļoti paveicās, jo mana klasesbiedre, kura bija tikusi frizieru skolā, pārdomāja, līdz ar to atbrīvojās vieta un es tomēr tiku šajā skolā,” stāsta Ilze.
Arī Ievai darboties ar matiem paticis kopš mazotnes. “Ilze jau bija sākusi strādāt, bet viņa neveidoja vakara frizūras, un es, vēl mācoties vidusskolā, bez jebkādām profesionālajām zināšanām gāju viņas klientēm tās veidot. Tagad gan es to nedaru, jo man nepatīk un es to vairs nemāku,” pirmos soļus šajā darbā atceras Ieva. Viņa atklāj, ka tieši Ilze un vīrs bija tie, kas mudināja mācīties. Atbraukusi no kāda semināra, Ilze māsai iedeva Zīles Muižnieces privātās frizieru skolas vizītkarti. Ieva beigusi šo skolu.
Piepilda sen lolotu sapni
Kad Ilze 1991. gadā saņēma diplomu par iegūto specialitāti, viss mainījās. Nosūtījumiem vairs nebija nekādas nozīmes, garantētas darbavietas arī nebija, daudzi meistari un arī Ilze sāka strādāt privāti. Vēlāk viņas darba vieta bija salonā “Laimdota”, un tā īpašnieci Indru Sudrabiņu Ilze uzskata par savu pirmo darbaudzinātāju. “Viņa bija stingra un prasīga, bet tas bija labs pamats darba gaitu sākumam,” atceras Ilze. Pēc kāda laika tika atvērts salons “Polīna”, un Ilze sāka strādāt tajā. Tomēr viņas sapnis bija attīstīties un izveidot pašai savu salonu.
“Tajā laikā arī es jau bija izmācījusies par frizieri un vīrs mudināja sākt strādāt. Turpat bijušajā sadzīves pakalpojumu kombinātā biju noskatījusi telpas, kur varētu iekārtot savu frizētavu. Tajā dienā, kad bija jāiet parakstīt līgumu par telpu nomu, Ilzei piedāvāja nopirkt dzīvokli Bērzu ielas 2. nama pirmajā stāvā,” pašus pirmsākumus atceras Ieva. Viņas pašas dzīvoja šajā mājā, un Ilze atklāja, ka viņai ļoti gribējies te iegādāties telpas salonam. “Mums nebija daudz laika pārdomām, jāizlemj bija praktiski dienas laikā, un mēs sapratām, ka tā ir mūsu labākā iespēja. No telpu līguma sadzīves pakalpojumos Ieva atteicās,” piebilst Ilze.
Bez biznesa plāna un naudas
Jāsaka, tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo meitenēm nebija ne pieredzes uzņēmējdarbībā, ne biznesa plāna, ne naudas salona iekārtošanai. Ilzei bija pieredze darbā un jau paliels klientu loks, bet Ievai nebija pat tā. Pat uzņēmums vēl nebija izveidots. “Vispirms mums vajadzēja atļauju no domes. Lai to saņemtu, vajadzēja visu mājas kāpņu telpas iedzīvotāju piekrišanu frizētavas iekārtošanai. Nemaz tik gludi negāja, jo ne visi domē atbalstīja mūsu ieceri,” stāsta Ilze. “Savas naudas mums nebija ne kapeikas. Arī kredītu bankā nemaz tik vienkārši nevarēja dabūt. Taču mums apkārt bija ļoti daudz labu cilvēku, kuri palīdzēja — aizdeva naudu, palīdzēja nokārtot visas formalitātes, draugi, kaimiņi, paziņas un ģimene palīdzēja remontēt un iekārtot telpas. Visu, ko varējām, darījām paši savām rokām, minimāliem līdzekļiem. Sataisījām klientu zāli, bijām uzlikušas vienu izlietni, divus spoguļus un krēslus, sākām pieņemt klientus. Šampūna pudeles stāvēja uz ķeblīša. Pārējos divos kabinetos vēl turpinājās remonts. Salonu atvērām septembrī, taču visu vasaru jau strādājām, lai varētu vismaz kaut ko nopelnīt tālākai attīstībai,” māsu papildina Ieva.
Visi strādā lieliski
Pāris mēnešu pēc salona atvēršanas Ilzei un Ievai pievienojās citi kolēģi, un pamazām piepildījās visi “Agates” kabineti. Uzņēmums auga un attīstījās, un Ilze jau sāka domāt par paplašināšanos. Viena no idejām bija paplašināt salonu uz blakus esošā dzīvokļa rēķina, bet to īstenot neizdevās, taču radās iespēja iegādāties citas telpas, un tagad pilsētas centrā vienā mājā ir divi “Agates” saloni. “Ģimenē gan īpaši nepriecājās par manu ieceri, jo vēl labi atcerējās, kā mums gāja ar pirmā salona atvēršanu. Tas viss atkal bija saistīts ar naudas lietām, telpu iekārtošanu. Pati pārgāju strādāt uz jauno salonu, jo te bija jauni darbinieki, jaunas iekārtas, jauni pakalpojumi, vajadzēja visu pieskatīt,” stāsta Ilze. Jaunā salona darbības sākums gan viņai saistās arī ar darbaprieka zudumu. “Ilgi nevarēju tā kārtīgi sākt strādāt. Bija pārņēmušas bailes, iestājies tāds kā panīkums. Man ļoti vajadzīgs apkārtējo atbalsts, bet Ieva tajā laikā dzīvoja Vācijā, un pašai bija grūti saņemties. Taču te atkal ļoti palīdzēja draugi un kolēģi, kuri nāca palīgā, un, pateicoties tam, ātri tikām uz priekšu,” stāsta Ilze.
Vārdu “Agate” salona nosaukumam ieteikusi viena no Ilzes ilggadējām klientēm — Lilija Jančevska, kas māsas vienmēr ļoti atbalstījusi un uzmundrinājusi. “Viņa mums pastāstīja par svēto jaunavu Agati, kas pasargā no nelaimēm, no ļaunas acs, no skaudības, ko, jāatzīst, pašos pirmsākumos izjutām diezgan daudz. Mēs izvēlējāmies šo vārdu salona nosaukumam. Kad atvērām otru salonu, domājām tam citu nosaukumu, bet beigās palikām pie šī,” stāsta Ilze.
Viņa atzīst, ka salona lielākā vērtība ir kolēģi, kas tajā strādā. “Lielākā daļa meistaru “Agatē” strādā ilgus gadus. Projām kāds aiziet diezgan reti, tas visbiežāk saistīts ar dzīvesvietas maiņu. Manuprāt, augstākais manu kolēģu profesionalitātes un arī uzticamības novērtējums ir tas, ka, atveroties jaunam salonam, vienmēr kāds no “Agates” mēģināts aizvilināt, bet viņi palikuši uzticīgi mums,” stāsta Ilze. Viņa priecājas, ka pa šiem gadiem izveidojies labs, saliedēts kolektīvs, kura darbinieki prot ne tikai labi strādāt, bet arī kārtīgi atpūsties. Te kopā svin dzimšanas dienas, Ziemassvētkos parasti tiek rīkotas vērienīgas ballītes. Kad ilgāku laiku nekas nav bijis, kolēģi jau sāk prasīt, kad būs kāda ballīte.
Jāmācās visu mūžu
Salonā pirmās praktiskās darba iemaņas apguvuši daudzi topošie friziermeistari. Pieņemot praksē topošo frizieri, uzreiz var redzēt, vai viņš tiešām grib strādāt un vai viņam patīk izvēlētā profesija. “Ir bijuši daudzi praktikanti, kuri bijuši ļoti spējīgi, kuriem tas padodas, bet viņiem nav bijis izteiktas vēlmes strādāt. Tie, kas gribējuši strādāt, daļa no viņiem arī palikuši pie mums. Visi regulāri apmeklē dažādus kursus, mācās, ceļ kvalifikāciju. Prieks par to, ka aizbraucu uz kādu lielu semināru, un tajā piedalās arī vairāki mūsu salona meistari. Mums kādreiz piezvana un prasa, kurš labāk griež vai veido matus. Es nebaidoties varu teikt, ka pie mums to labi dara visi, droši varu ieteikt jebkuru savu kolēģi, jo zinu, ka visi strādā labi,” stāsta Ilze.
Arī pati Ilze visus šos 20 gadus turpinājusi mācīties. “Vispirms jau dažādos kursos. Mēnesi mācījos Maskavā “Dolores Akadēmijā” par frizieri modelētāju. Tad abas ar māsu pabeidzām Starptautisko praktiskās psiholoģijas augstskolu. Es apguvu uzņēmējdarbību un projektu vadību, Ieva — reklāmu un sabiedriskās attiecības. Pēc tam iestājāmies Latvijas privātajā friziermākslas un imidža skolā “Creat in Riga”. Tās dibinātāja un vadītāja Natālija Rivoņenko ir kļuvusi par mūsu lielāko iedvesmotāju, atbalstu un skolotāju. Šajā skolā esam apguvušas gan kolorista stilista, gan vizuālā tēla stilista zināšanas. Paralēli tam jau vairākus gadus abas ar Ievu strādājam šajā skolā par pasniedzējām, apmācot jaunos frizierus,” stāsta Ilze.
Mainās prasības un vēlmes
Aizkrauklē ir vismaz astoņi skaistumkopšanas saloni un strādā vairāk nekā 20 frizieru. Jautāju Ilzei, kā viņa izjūt šo konkurenci. “Ar katru gadu tā ir izteiktāka, jo cilvēku kļūst mazāk. Mainās arī cilvēku ieradumi. Agrāk pirms diskotēkām meitenes nāca veidot vai taisnot matus, jo tolaik nevarēja nopirkt tādus matu taisnotājus vai veidotājus. Tagad meitenes to pašas dara mājās. Matus krāso mājās. Taču mūsu priekšrocība ir mūsu zināšanas, jo ne visu tomēr var izdarīt pats. Arī frizūru prasības vairs nav tādas kā agrāk. Neviens vairs neprasa matus uzkasīt tā, lai divas nedēļas frizūra turētos. Pasākumos ļoti labi var redzēt — meitenēm ir taisni vai lokaini mati, un to viņas var izveidot pašas. Agrāk uz pasākumiem veidoja vakara frizūras, tagad tā vairs nepošas,” stāsta Ilze, un Ieva turpina: “Tagad es vairs nestrādāju 24. decembrī, un nav arī pieprasījuma pēc tā. Taču bija laiks, kad 24. decembrī un Vecgada vakarā esam strādājušas līdz vienpadsmitiem vakarā, frizūras veidojot. Pēc tam pie galda izdzer vienu glāzi šampanieša un aizmiedz no pārguruma. Tagad šīs dienas man ir brīvas.”
Mainās arī klientu prasības. “Manām klientēm, kuras lielākoties ir vecumā virs 30 gadiem, šodien vairāk rūp matu kvalitāte un veselība. Viņas grib izmantot labus produktus, grib izmantot procedūras, kas uzlabo matu kvalitāti. Izvēlas labu giezumu, lai pēc tam pašām būtu vieglāk kopt matus. Cilvēki sāk saprast, ko nozīmē labi kopti mati un kvalitatīvi produkti. Tāpēc jau mums visu laiku jāmācās, mums ir jāspēj cilvēkiem par to pastāstīt un piedāvāt pašu labāko,” stāsta Ieva.
Uz darbu iet ar prieku
Krīzes laikā arī “Agatei” klājies grūti, bijusi pat doma vienu salonu pārdot. Taču reiz Ilzes vecākā meita Madara atnākusi no skolas un sacīja: mums skolā mācīja, ka krīzes laikā kaut ko pārdot ir visnepareizākais lēmums. Kamēr vēl var galus savilkt kopā, jāturas! “Ņēmu vērā meitas teikto un nolēmu cīnīties. Un esam izturējuši,” Ilze atzīst, ka “Agate” ir kā viņas ceturtais bērns — radīts, izlolots un izauklēts. “Droši varu teikt, ka esmu laimīga, jo daru darbu, kas ir arī mans vaļasprieks, tas ir mans sirdsdarbs,” saka Ilze. Un Ieva piebilst: “Zinu, ka Ilzei tas nepatīk, bet es viņu uzskatu par labāko meistari Latvijā!” ◆
