Vairumam Latvijas iedzīvotāju Kalvīša valdības solītie ”treknie gadi” bijuši nesasniedzami kā Dullajam Daukam apvārsnis. Taču bijuši arī izņēmumi. To apliecina nesen pabeigtais Valsts kontroles atzinums pa budžeta izlietojumu 2007. gadā.
Grūti iedomāties, kādiem jābūt cilvēka nopelniem, lai viņš 14 reižu gadā saņemtu prēmiju. Taču Satiksmes ministrijas Investīciju departamenta direktorei tā ir realitāte — prēmijās viņa saņēmusi vairāk nekā septiņus tūkstošus latu, ap 50 procentu no saviem ienākumiem.
Savukārt Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniekam Arnim Lapiņam, ja viņš naudu neglabātu bankā, pērn vajadzētu maku ”diplomāta” lielumā — kā raksta laikraksts “Diena”, viņa ienākumi 2005. gadā bija vidēji 1808 lati mēnesī, bet pērn — 4476 lati. Vai tiešām vina devums Latvijas labā bijis tik liels? Arī Zemkopības ministrijas departamenta direktora amats pērn bijis viens no naudīgākajiem — vidējie ienākumi mēnesī bija 3116 latu. Acīmredzot Zemkopības ministrijā par “darba uzvarām” uzskata cukura rūpniecības likvidēšanu, piena iepirkuma cenu samazināšanu utt.
Arī pārējo ministriju departamentu direktoru alga mēnesī ir ap diviem tūkstošiem latu un vairāk.
Svētdien LNT ziņās kāds Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis taisnojās par milzīgajiem telefonsarunu limitiem (dažiem pat 300 latu mēnesī). Tas jau neesot nekas īpašs, jo darbinieki taču bieži dodas uz ārzemēm, un tur, kā zināms, dārgi sakari. Varbūt tad neaizvietojamajam darbiniekam labāk palikt mājās? Arī Valsts un Ministru prezidents dodas ārzemju vizītēs. Zatleram, piemēram, vienmēnes telefona rēķins bija septiņi lati, savukārt Godmanim — 76 santīmi. Ja saskaita valsts pārvaldē un pašvaldībās strādājošos un pieņem, ka mēnesī katrs norunā 20 latu, gadā iznāk 56 miljoni.
Valsts kontrole kā aklā pavadone valdībai jau agrāk norādījusi, kur varētu taupīt, taču bez panākumiem. Jau vairāk nekā 10 gadu valdība nespēj sakārtot ierēdņu algu sistēmu. Valsts kontroliere Inguna Sudraba uzskata, ka viens no iemesliem ir politiskās gribas trūkums un nespēja pret valsts mantu izturēties tikpat rūpīgi pret savējo. Un tā jau ir krīze galvā, kas tik viegli nav ārstējama.
