Viens rūķītis mīt arī Sērenes pagastā. Tā draugi un paziņas mīļi dēvē pagasta padomes grāmatvedi Silviju Rancāni.
Viens rūķītis mīt arī Sērenes pagastā. Tā draugi un paziņas mīļi dēvē pagasta padomes grāmatvedi Silviju Rancāni. Viņai tāds apzīmējums “pielipis” jau kopš skolas gadiem.
Jau divus gadus Silvija Rancāne strādā par grāmatvedi Sērenes pašvaldībā, bet pirms tam viņas darbavieta bija Daugavas HES kaskāde.
— Kad ienāk kāds manā kabinetā, bieži vien nosaka: “Atkal rūķītis strādā!”. Esmu jau pie tā pieradusi un šo apzīmējumu pieņemu. Mani tas netraucē, bet īpaši sevi ar rūķīti gan nesaistu. Arī kolekcionējusi šos mazos vīriņus neesmu, — stāsta Silvijas kundze.
Viņas profesija bieži vien liekot būt īstam rūķītim, jo grāmatvedes darbā jāspēj tik galā ar nebeidzamām skaitļu rindām.
Grāmatvedes profesijā Silvija Rancāne sāka strādāt salīdzinoši nesen. Šī joma viņai bija kas jauns, jo ilgus gadus Silvijas kundze bija skolotāja Viesītes arodvidusskolā. Viņa atzīst, ka to slodzi ar tagadējo darbu nevar salīdzināt!
— Kad gāju projām no skolas, gribēju kaut ko mierīgāku. Sākumā jutos kā debesīs, kad pēc darbadienas mierīgi varēju aizvērt kabineta durvis un par darbu nedomāt. Tomēr pēc laika jutu, ka man pietrūkst skolas kņadas un mūžīgās skriešanas. Tagad jau esmu pieradusi un skolā laikam vairs negribētu strādāt, — atzīst Silvijas kundze.
Ģimenē gan viņu neviens par rūķīti nedēvē. Jaunākā mazmeitiņa vēl tikai četrus mēnešus veca, bet vecākā Silvijas kundzi uzrunā par omi.
— Par rūķiem vairāk iedomājos, kad tuvojas Ziemassvētki. Tas ir brīdis, kad var daudz ko pārdomāt. Jaunībā tuvāki šķita Jāņi, bet tagad gribas mierīgākus brīžus. Ziemassvētki man vairs nesaistās ar īpašām aktivitātēm. Mana lielākā dāvana ir abas mazmeitas, — uzskata sēreniete.
